Kaut kā tā...

Daudzi saka, ka attiecības ir darbs diviem, ka tāds ir kā ziedu dārzs, kas nepārtraukti ir jākopj utt. Kas attiecas uz daļu "diviem", piekrītu, attiecībās savu pienesumu ir jāveic abām pusēm, tās nevar pastāvēt uz viena cilvēka centību un jūtām, bet, kas attiecas uz "darbs", tam es negribētu piekrist. Ir skumji, ja attiecības ir darbs, manuprāt, tām ir jābūt kā hobijam. Visam ir jānotiek viegli, bez piespiešanās. Sniegt otram savu mīlestību, uzmanību un rūpes - tam ir jānotiek organiski, nevis caur negribu. Tam kopjamajam ziedu dārzam ir jābūt tādam, kurā abi jūtas labi, kurā abi grib iestādīt kādu jaunu košumkrūmu vai gluži otrādi - kādu noderīgu un praktisku augu. Darbs sākas tikai tad, kad iestājas apnikums, bet vai ar darbu var to aizdzīt? Šaubos.

Par 50 santīmiem uz elli?

Jau krietnu laiku nākas pārvietoties ar sabiedrisko transportu, jo darbs pārcēlies no centra uz čuhņu. Tad nu šajā krietnajā laikā esmu tā kārtīgi pavērojusi RS trolejbusu vadītājus. Savas drošības labad, labos laika apstākļos izvēlos iet ar kājām, veselīga pastaiga un mazākas iespējas izraut sev rokas vai kājas no vietām. Tad nu par maniem novērojumiem un secinājumiem...

Pirmais novērojums - papētot trolejbusu vadītāju strauji pieaugušo vidējo vecumu, secinu, ka situācija valstī tiešām ir traģiska un normālos darba gados esošais darba spēks no valsts ir izbraucis, citādi diez vai tik daudz gandrīz pensijas vecuma (reizēm pat pensijas vecuma) vadītāju būtu pie sabiedriskā transporta stūres.

Otrs mans novērojums un pirmā versija, kas attaisno ikgadējo biļešu cenu kāpumu, bet drošības samazināšanos - vadītāji savas tiesības ir vinnējuši loterijā jebšu RS tās viņiem uzdāvinājis Ziemassvētkos. Šī paša novērojuma otra versija - vadītāji ēd kaut kādas aizliegtas sēnes un iedomājas, ka pārvadā kartupeļu maisus.

Trešais mans novērojums jeb drīzāk pieņēmums - trolejbusu vadītāji ir dziļi nelaimīgi cilvēki, kuriem personiskajā dzīvē galīgi neiet, darbs riebjas, tāpēc viņi izklaidējas, uzņemot ātrumu starp luksoforiem, bet pie tiem strauji bremzējot. Pieļauju, ka ir visai uzjautrinoši vērot, kā cilvēki mēģina noturēties kājās, kad pats stabili sēdi :D

Pārdomas pēc Staro Rīga 2012

Uzdūros internetā uz balsošanu par Staro Rīga 2012 objektiem. Secināju - mana gaume ir absolūti šķība un greiza attiecībā pret vairuma balsotāju gaumi. Ja es fanoju par operas fasādi, pīlītēm Vērmanī, Laimas torņa ideju, kas cilvēkiem lika smaidīt, acīm Trokšņu ielā, kuras knipsējot bez zipspuldzes, attēlos izskatījās kā 3D acis, un dažiem mazajiem objektiem, tad vairumam tomēr paticis Lattelecom tilts, Vanšu tilts, bibliotēkas dejotāji un citas lietas, kas man šķiet nesaprotamas. Nu labi, atzīšos, Lattelecom tiltā tomēr kaut kas bija - daudz gaismiņu, ziemsvēcīgi utt, skaidrs, ka cilvēkiem tas patīk, bet dejotāji uz bibliotēkas sienas?!? Es vēl saprastu, ja balsotu par dejotājiem uz Okupācijas muzeja mītnes Raiņa bulvārī, kas vismaz garastāvokli uzlaboja. Un Vanšu titls?! Tad jau daiļāki izskatījās ar lampiņām izrotātie krūmi pie Kaļķu vārtiem (kas gan nebija starošanas objekts) vai lampas apēdušais Steiku haosa bullis. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, tomēr žēl, ka daudzi objekti, kuros bija ielikta brīnišķīga ideja, netika novērtēti, bet balsots tiek par Gondolām un citiem man neizprotamiem darbiem, tai skaitā arī lidojošo šķīvīti. Var jau būt, ka es daudzos darbos esmu saskatījusi ideju, kuras tur nav, un neesmu spējusi atrast to nepārspējamo ideju darbos, par kuriem tiek balsots, tomēr man daži no līderiem joprojām šķiet nepievilcīgi un pēdējās vietās palikušie nepelnīti atstāti novārtā. Ieteikumi nākamo gadu dalībniekiem, lai uzvara būtu nodrošināta, savienot kopā pēc iespējas vairāk lampiņu, panākt, lai tās mirgo, skrien utt, vai arī apgaismot pēc iespējas lielāku laukumu, tad uzvara būs garantēta, jo tas ir tas, kas, acīmredzot, cilvēkiem patīk visvairāk.

...bez vārdiem...

Katram (pat tādam rūdītam ciniķim kā man) pienāk dzīvē diena, kad viņš satiek to cilvēku, kurš ir tik ļoti, ļoti otra ābola puse, ka pirmajā mirklī pat šķiet, ka kopā vismaz viena dzīve nodzīvota un grūti noticēt, ka pat neesat pazīstami.. Tad tu saproti, ka esat uz absolūti viena viļņa - identiskas domas, sajūtas, saprašanās no pusvārda un pat bez vārdiem, smiekli līdz stāvoklim, kad sāk sāpēt iekšējie orgāni. Baudi otra sabiedrību, un ir tik viegli, ka šķiet - lido, un vienlaicīgi skaudri apzinies, ka tas ir tikai garām ejot, ka viss, kas ir dots, tas ir šis vienīgais vakars... Aizmigt apskāvienos, saprotot, ka tā ir pati lielākā laime, nevis iekāre un atdošanās, bet sajust otra silto ķermeni pieglaužamies, apskaujam, sajust viņa zodu uz sava pleca un silto vaigu pie sava...caur šo tuvumu sajust bez vārdiem viņa sajūtas, kas ir tik līdzīgas savējām, un skaudri apzināties, ka pirmo un pēdējo reizi.

Es līdzīgu sajūtu atceros no bērnības, kad brīvdienas pavadīju ciemos un iepazinos ar savu vienaudzi meiteni. Man nekad nebija bijusi īsta draudzene, pēc kopā pavadītām brīvdienām, zoo apciemošanas un citām bērnu izklaidēm, mums bija jādodas katrai uz savām mājām. Mēs tik ļoti raudājām, it kā vienu veselu uz pusēm dalītu.Kas pats interesantākais, tieši šajā liktenīgajā dienā, kad mana sirds sašķīda tūkstošiem mazos gabaliņos, es satiku šīs meitenes mammu un atcerējos, cik briesmīgi jutos toreiz bērnībā. Jāsaka, ka tagad nejūtos labāk, sajūta it kā būtu zaudējusi tuvu draugu un mīļoto vienā personā. Mīlestība no pirmā acu skatiena vai es pēkšņi satiku sevi?

sveši...tuvi...sveši...

Ir mazliet skumji, ka tad, kad attiecības ir sevi pierādījušas kā dzīvot nespējīgas un liekas, cilvēki neprot vairs komunicēt. Līdz tam viens otra dzīvē ir ieņēmuši kaut kādu vietu, viens varbūt vairāk nozīmīgu kā otrs, bet tomēr kopā pavadīts laiks, bet tad pēkšņi viņi kļūst viens otram sveši. Dīvaini... Kad cilvēku ceļi šķiras ne īpaši draudzīgā gaisotnē, tad tas ir saprotams, bet, ja viss ir vairāk vai mazāk miris dabīgā nāvē, un viens no viņiem ir izbeidzis šo agoniju, tad taču nekādam rūgtumam nebūtu jābūt, gluži otrādi - atvieglojumam, īpaši, ja mocības izbeidz tas, kurš no šim agonējošajām attiecībām visvairāk cietis. Tomēr dzīvē viss izrādās nedaudz citādāk, cilvēkiem ir ego un vēl visādi niķi, kas viņiem liedz paskatīties uz notiekošo ar skaidru prātu, parādās aizvainojums, kam seko nesaprotama uzvedība. Varbūt realitāte ir tāda, ka "šķirties kā draugiem" ir absolūts mīts? Vai varbūt cilvēkiem ir jāiemācās vairāk runāt par to, ko jūt...

Lietainās dienas tēma

Ir tādas dienas, kad gribas paraudāt. Varbūt tāpēc, ka līst lietus un kairina asaru kanālus ar savām lietus lāsēm gluži kā tekošs ūdens, kas liek domāt vienīgi par labierīcībām, kad uznākusi vajadzība. Varbūt par iemeslu ir pavisam kas cits, piemēram, uzskatāms materiāls tam, ko jau sen sapratu, bet tagad kā ar pirkstu acī. Īsti nezinu. Mazliet dusmas uz sevi, mazliet sevis pažēlošana un iet vaļā - līdz sejas āda no nepierastā sāļuma sāk sūrstēt. Tam visam seko nespēks un absolūta vienaldzība par notiekošo...bieza uzaugusi tā vienaldzības āda, pat skumt un krist meitenīgā depresijā vairs neprotu. Reizēm, kad izlaužas kāda emocija, šķiet kā asniņš cauri sakaltušai zemei izlauzies ar cerību izdzīvot un salauzt augsni, taču nē...tas nespēj cīnīties un padodas, bet garoza kļūst aizvien biezāka...Tā rodas maitas! :)

Ar varu mīļš nebūsi, vai tomēr...?

Kā tad īsti ir ar to "Ar varu mīļš nebūsi" padarīšanu? Aizdomājos nevis tāpēc, ka tas man būtu kāds jaunatklājums, nē, tā ir sena patiesība, kuru vienmēr esmu centusies paturēt prātā, uz pārdomām mani uzvedināja dzīvnieks, precīzāk - burvīga Amerikāņu stafordšīras terjerssunīte Bella :) Neatceros, vai man bērnībā patika dzīvnieki, vai nē, bet pieļauju, ka patika - visiem bērniem taču patīk, bet šobrīd es neesmu īpašā sajūsmā par suņiem un kaķiem. Ja nu vienīgi par pūkainām peļēm, kuras zooveikala būrīšos izskatās tik mīlīgi, bet visi lielie dzīvnieki mani biedē vai nu ar savu uzvedību, vai siekalām un spalvām. Lai nu kā, Bella no sākta gala bija ļoti neatlaidīga - jo vairāk es tiepos, izvairījos, viebos un spiedzu, jo uzstājīgāk viņa man lipa klāt un centās visvisādi izrādīt savu patikšanu. Laikam ejot, es pie viņas pieradu, pazuda bailes, nepatika. Vēl joprojām lielākas siekalas izraisa drebuļus un tūlītēju vēlmi mazgāt rokas, tomēr nu jau ļauju nolaizīt sev vaigu, par ko agrāk tikai šausminājos. Redz kā, dzīvnieku pasaulē viss ir citādāk, dāvājot savu mīlestību, nepārtrauktu uzbāžoties ar uzmanību, agri vai vēlu dzīvnieks piespiež cilvēkam atmaigt un sevi iemīlēt, bet cilvēku pasaulē viss notiek citādāk. Ja nemīl, tad nemīl, un liekas maiguma izpausmes panāk gluži pretējo - nepatiku.

Dakteru būšana

Šodien man uznāca lielā doma par dakteriem. Ir cilvēki, kuri skraida pa dakteriem, maina tos kā zeķes, bet man ar dakteri vajag saikni. Tas tomēr ir kaut kas ļoti personisks un intīms. Ja starp ārstu un pacientu rodas saikne, veidojas uzticēšanās, tad pacients paļaujas uz ārstu un tic, ka ārsts viņam neko sliktu nevēl un darīs visu to labāko. Attiecīgi, ticot tam rodas ticība pozitīvam rezultātam, re cik jauks pašiedvesmas piemērs :)  Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viens no atveseļošanās pamatdzinuļiem ir ticība tam, ka būsi vesels. Lai nu kā,
šis ir arī tas iemesls kāpēc es reizēm izvēlos ne tos labākos dakterus, izvērtējot nevis profesionalitāti, bet nostrādājot cilvēciskajam faktoram. Protams, par to tiek padomāts tikai tad, kad saproti, ka superīgais dakteris kaut ko vai nu salaidis dēlī vai arī izdara ko tādu, kas liek sākt aizdomāties par viņa kompetenci, piemēram, pēc tam, kad kaut ko izgriezis un tikai tad nosūtījis paskatīties vai tas nebija kas slikts kaut parasti notiek otrādi :D Tas tā... mana nelielā vakara pārdoma, bez tā jau nevar pie miera doties. Saldus sapnīšu! :)

Romantika un citi nieki

Man bieži pārmet cinismu, neticību skaistajam un citam blablabla, bet vai kādreiz kāds ir pajautājis, kāpēc es tāda esmu? Cilvēks nepiedzimst par ciniķi un nekam neticīgu būtni. Cilvēks piedzimst ar sapņiem, ar ticību visam labajam, skaistajam un godīgajam, bet dzīve viņu apbružā. Ja Tev apkārt ir maz tāda, kas iedvesmo vai liek ticēt visādām romantiskām lietām, agri vai vēlu, lai cik milzīgs romantiķis Tu sirdī arī būtu, Tu kļūsti par nejūtīgu ziloni.

Patiesība

Bieži vien cilvēki attaisnojas ar vārdiem "negribēju sāpināt, tāpēc neko neteicu", es uzskatu, ka šādos gadījumos cilvēki sevi pasargā no nepatīkamiem brīžiem, kurus būtu jāpiedzīvo, ja viņi uzņemtos atbildību un būdu godīgi pret tiem, kurus it kā negribēja sāpināt. Runas par otra pasargāšanu pārsvarā ir tikai sevis mānīšana vai liekulība, lai nomierinātu sirdsapziņu vai citu acīs izliktos par labākiem kā ir.

Spītība vai tomēr stulbums?

Reizēm tomēr ir kāds augstāks spēks, kurš pretojas tavām kļūdām, rāda visādas zīmes, kuras liek apstāties un saprast, ka nedrīksti turpināt, ka tev to nevajag, kaut arī tu domā, ka vajag...bet tu esi spītīgs radījums un turpini iesākto, pie sevis domādams, ka tik ļoti daudz apstākļu, kuri izmisīgi kliedz "NĒ!", nevar būt nejaušība. Paiet laiks un tu atkal dari to pašu, atkal daba nostājas pret tevi jebšu drīzāk tavā pusē, cenšoties pasargāt. Tā rāda zīmes, notiek neparedzētas lietas, tu atceries pagātni un domā - atkal ir tieši tāpat un atkal es spītīgi kāpju uz tā paša grābekļa, skrienot ar pieri sienā cerībā, ka šoreiz viss būs citādāk. Kāpēc mēs esam tik sasodīti spītīgi radījumi? Varbūt tas ir nemirstošais optimisms, kas liek vienmēr saskatīt ko pozitīvu cilvēkos, ļaujot cerēt, ka viņi mainās? Varbūt tas vienkārši ir stulbums...

8. marts

Daudzas sievietes saka - nesaprotu šos svētkus, nesvinu utt. Arī es nevarētu teikt, ka īpaši svinu, taču atzīstiet, mīļās sievietes, ir taču patīkami saņemt ziedus vai izbaudīt pārsteigumus! :) Darbā puiši bija sarūpējuši kūkas, šampānieti un ziedus, neizpalika arī jauki vārdi par mums sievietēm. Pasākumam bija tāda īsta svētku garša, kāds pat izteicās, ka Ziemassvētku pasākumi darbā nav bijuši tik īpaši. Šogad vispār šķiet, ka kaut kā vairāk pievērsta uzmanība šai dienai. Tikko noskatījos video, kur Brīvības ielā 40 vīrieši apsveic dāmas, nu vai tas nav jauki un pozitīvi? Gan dziesmu iemācījušies, gan Žoržu pieaicinājuši :)

...annnnnalīīīīze....

Divpadsmit gadus nodarbojoties ar analīzi dien dienā vismaz 8 stundu garumā, tas nevilšus kļūst par dzīves veidu. Tu sāc analizēt visur un jebko. Tas nav pareizākais dzīves veids. Uzmodelēt kaut ko darbā, vadoties no pieejamās informācijas, ko esi ieguvis, tad to piedāvāt kādam, kas izvērtē, uzlabot - ir viens, taču darīt to dzīvē ir pavisam aplami. Izejot no mazumiņa un uzmodelējot situāciju, visbiežāk kļūdies, bet dzīvē, diemžēl, Tu ne vienmēr to vari kādam atrādīt un pielabot pēc papildus informācijas iegūšanas. Tas ir iemesls, kāpēc visam vienmēr ir jābūt atrunātam, izrunātam un skaidram, jo esmu racionāli domājošs cilvēks, man nepatīk dzīvot fantāzijās, taču ir grūti apstāties, bet vēl grūtāk pēc tam ar sevi sadzīvot.

"Kāpēc" sajūtas

Reiz brālis pateica pārsteidzošu lietu, kas man pat tagad, daudzus gadus vēlāk, joprojām ir palikusi atmiņā:

"Es viņu ienīstu. To ko es nesaprotu, es ienīstu, un viņu es nesaprotu."

Tas joprojām skan manā galvā, un es saprotu, kāpēc. Tajā brīdī es tik spilgti sajutu to, ko jūt viņš - apjukums, neskaidrība, dusmas. Kaut arī vēl bez lielas dzīves pieredzes un bagāžas tajā laikā, viņš "izspļāva" atziņu, kas precīzi definēja sajūtas, kuras iepriekš es nespēju atzīt. Man vienmēr vajag skaidrību, vienmēr vajag

Mīlēt sevi

Kad reizēm pasmejos pati par sevi vai kādu savu trūkumu, cilvēki mēdz teikt - beidz tā jokot/runāt, sevi vajag mīlēt. Tas man licis domāt par to, kas tad ir sevis mīlēšana? Vai sevis mīlēšana ir iztēlošanās, ka esi ideāls, vai tomēr savu trūkumu pieņemšana un spēja ar tiem sadzīvot, par tiem pasmieties un beigu beigās sevi nedaudz uzlabot? Man šķiet, ka otrs variants tomēr ir tuvāk patiesībai, jo liela daļa cilvēku, kas mani pamāca, savas dzīves ir pakļāvuši nospiedušajam sabiedrības vairākumam ar savām normām, uzskatiem un prasībām. Kur tad paliek sevis mīlēšana, dzīvojot dzīvi tā kā vēlies, nevis dzīvojot kaut ko iedomātu bailēs, ka apkārtējie slikti padomās, jo jau attiecīgais vecums pienācis utt? Ideālas lietas man vispār šķiet garlaicīgas, tāpēc mēģināt iztēloties, ka esi tāds, ir vēl garlaicīgāk. Daudz interesantāk ir apzināties savus trūkumus, pateikt sev "tas ir mans", un kā izrādās, kad esi to pieņēmis, tad arī nevilšus mainies, pats to pat neapjaušot. Iespējams, lai mainītos, vispirms sevi ir jāpieņem, lai sevi pieņemtu - sevi ir jāmīl.

Varbūt vīrieši ir līdzīgāki sievietēm kā paši domā?

Te gan būs runa par tādu iedomātu līdzību, jo par to, kas ir patiesība, vēl var strīdēties. Stāsts tapis uz absolūti pozitīvas nots un bez mērķa kādu apvainot, drīzāk pasmieties pašiem par sevi. Tātad, stāsts par to, ka bieži  tieši sievietes tiek apvainotas tajā, ka viņas par daudz sadomājas. Bet vai tā tiešām ir? Jebšu viņas tomēr biežāk šķietamo un vēlamo pieņem par reālo, jo vīrietis ir tas, kurš šo ilūziju rada, un sieviete pie sevis klusiņām nedaudz piepalīdz tam visam izskatīties vēlamajā krāsā. Jā, protams, mēs varam runāt par to, ka vajadzētu taču būt tik daudz pelēkajai vielai, lai apzinātos, ka Tev bāž vati ausīs - apzinās, bet reizēm taču gribas nedaudz sev pamelot. Tātad, par sadomāšanos...vai tiešām mēs vienīgās grēkojam? Mana pieredze liek domāt, ka tieši vīrieši mēdz sadomāties vēl pamatīgāk, to pat neslēpjot. Viņi nereti ir par sevi tik pārliecināti, ka atkārtotu smaidu, parunāšanu vai apjautāšanos "kā iet?", uztver par uzmanības izpausmēm, kurām N-O-T-E-I-K-T-I ir kāds zemteksts (!!!). Man kā visai atvērtam, brīvam un draudzīgam cilvēkam bieži vien nācies pamatīgi nosmieties par tādu sadomāšanos, tai pat laikā domājot, kāpēc un no kurienes šī pārliecība vai aizdomas. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka smaids ir un paliek tikai smaids, ka vēstule sociālajā portālā ar jautājumu par kaut ko ir un paliek tikai vēstule ar jautājumu par kaut ko, nevis mēģinājums ievilkt savos tīklos, ka vēlme iedzert tēju ir tikai laika īsināšana nevis mēģinājums apgredzenot - un daudz citu "kāpēc". Var jau būt, ka vairums sieviešu tiešām kaut ko perina, un ir iedzinušas "nabadziņus"  stresā, liekot nemitīgi sargāt savu ego, tomēr nākamreiz, kad kāds manus krūšu galus absolūti neuzrunājošs tips, kuram esmu uzsmaidījusi tāpat kā citiem un parunājusies bez jebkāda aizmugurēja nodoma, teiks "mēs varam būt tikai draugi, man ir draudzene", es nesamulsīšu un nebūšu taktiska, bet kārtīgi izsmiešos un tā arī pateikšu, ka vispirms lai sagaida vismaz seksa piedāvājumu un tad iedomājas, ka es viņu gribu precēt. Protams, šī ir tikai aisberga viena puse, par ko vienmēr var pasmieties. Daudz bēdīgāk ir, kad pēc vienas kopā pavadītas nakts, viņi domā, ka ir tiesības ierobežot, liegt koķetēt vai sarunāties ar citiem vīriešiem (saskatu ļoti lielu līdzību ar stāstiem par mums sievietēm). Tieši tāpat kā viņi mēdz pozicionēt patiku uz sevi, tāpat viņi pozicionē to uz citiem, esot attiecībās. Kāpēc viņam uzsmaidīji? Tu ar viņu gribi gulēt?! Atliek vien secināt - vai nu mēs esam samainījušies lomām, vai tomēr nekad tā pa īstam neesam bijuši atšķirīgi. :)

Atgādinu, ka šis raksts nebija ar mērķi pateikt, ka vīrieši ir slikti, drīzāk ar mērķi parādīt, ka ne vienmēr mēs esam tik atšķirīgi kā domājam, jo ir vīrieši, kuri to pašu var pateikt par savā dzīvē sastaptajām sievietēm. :)

Par lietām

Reizēm šķiet, ka es domāju savādāk, pārāk iespringstot par to, par ko nevajadzētu. Visam ir jēga, jebkam ir iemesls un loģisks pamatojums, viss no kaut kā ir atkarīgs vai ar kaut ko mijiedarbojas. Tas ir tas, kā dzīvoju es, lai gan, ņemot vērā to, ka cilvēks pēc būtības bieži vien ir visai neloģiska būtne, meklēt visā loģiku ir kā skriet ar pieri sienā, jo īpaši, ja runājam par cilvēku uzvedību. Vairuma cilvēku priekšmets ir tikai priekšmets, man tas ir tikai viens no elementiem kaut kādā kopumā, es redzu kopainu. Ja kāda pasaka "lampa", man mežonīgā ātrumā taps scenārijs, kāpēc lampa, kāda lampa, ko ar to lampu darīt, lai gan tas ir tikai vārds, nekas ar to nav domāts, un vairums paraustītu tikai plecus. Šis, šķiet, ir iemesls, kāpēc mans hobijs nekad nebūs mans darbs. Ja man cilvēks paprasa reklāmas maketu, es nevaru uztaisīt kaut ko tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu. Viņam tā ir tikai reklāmas lapa, lai piesaistītu pircējus uz īsu brīdi, man tas ir jau viņa biznesa nākotnes modelis - kā viņš grib parādīt savu veikalu, kādus pircējus grib piesaistīt, noturēt, ko šī reklāma pateiks par viņu kā pārdevēju. Bieži vien cilvēki nenovērtē atsevišķu lietu ietekmi uz kaut ko stipri lielāku. Visu veido sakarības. Es neticu liktenim, bet ticu notikumu loģiskai secībai. Paviršs reklāmas makets šodien, zaudēti pircēji nākotnē, jo esi sevi novietojis uz zemākā plaukta, un es sev spēju uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc viņš bojā savu tirgotāja seju? Kad par to padomāju, tad secinu, viņš taču to neapzinās, viņš nesaprot, ka no šādām lietām sastāv daudz kas lielāks, no mazumiņa top kaut kas liels, kaut kas mazs spēj ietekmēt kaut ko lielu, cilvēks pat nemaz tik tālu nav aizdomājies visā biznesa vadīšanas laikā, cik es esmu aizskrējusi pāris minūtēs. Reizēm vienkārši gribētos apstāties un nededzināt sevi lietām, kas pašai nav vajadzīgas.

Secinājums

Kārtējo reizi klausoties savas draudzenes mīlas peripetijas, kur mūžīgi exPersona pārdomā un grib kaut ko kopā, kad paliek viens, vai arī paturēt viņu īsā pavadiņā, kamēr ir kopā ar kaut ko viņaprāt labāku, apkopoju visu dzirdēto, ko vien spēju atsaukt atmiņā un secināju, ka teiciens par to, ka sievietes nekad pašas nesaprot ko grib, nebūt nav attiecināms tikai uz sievietēm. Arī liela daļa vīriešu nekad tā īsti laikam nezina, ko grib,  mūžīgi grib kaut ko labāku, bet tai pat laikā grib paturēt arī to variantu, kas viņiem šķiet par švaku - kā rezerves variantu. Viņi neprot samierināties ar to kas ir, vai novērtēt to kas ir. Vienmēr liekas, ka ir nez kādi augsta lidojuma putni un pelnījuši sazin ko. Lielais vairums nekad., atkārtošu - NEKAD  nepaskatās uz sevi no malas, vai tiešām ir pelnījuši to, ko ir iedomājušies.

P.S. Es zinu, ka to pašu var attiecināt uz sievietēm, taču šoreiz mani nokaitināja domas tieši par viņiem :)

Kas tad ir mīlestība?

Šis ir mūžam aktuālais jautājums, par kuru diskutējot, viedokļi dalās. Bieži dzirdam nicinošus izteicienus - vai tad zina, kas vispār tā tāda ir, liekot domāt, ka pats teicējs to noteikti zina. Es domāju, ka mīlestība ir tik dažāda, ka vienam tā skatījumā pret citu nemaz arī var neizskatīties pēc mīlestības. Tās ir jūtas, kas ir raksturīgas mums, bet tā kā mēs esam unikāli, tad arī mīlestība ir tāda.

Es pilnīgi noteikti mīlu savu mammu. Tai pat laikā mēdzu būt nesavaldīga, neiecietīga, ātri aizsvilties, ja viņa neklausa, kaut man pašai šķiet, ka to nu es zinu labāk, uzvelkos, ja viņa ko nesaprot, bet... es viņu mīlu, tieši tāpēc pēc tam vienmēr tik ļoti sāp sirds, ka biju tāda. Ļoti sāp sirds, ka nevaru pateikt paldies visos iespējamos veidos par gadiem, ko man ziedojusi un turpina to darīt. Kas cits gan tas ir, ja ne mīlestība pret savu tuvāko cilvēku? Mīlestība ne vienmēr ir balta un pūkaina... tieši tas, ka mūs plosa tik pretrunīgas jūtas, ļauj saskatīt to pozitīvo, ja nu gadījumā paši neesam saulstariņi.

Domājot par mīlestību uz pretējo dzimumu, pat nezinu vai esmu mīlējusi. Toreiz šķita, ka jā. Vēl daudzus gadus pārdzīvoju, ka sabojāju attiecības, domāju par viņu, līdz satiku un sapratu, ka esmu tikusi no tā sloga vaļā, vairs nav jādomā, ir tik viegli. Tātad nebiju mīlējusi, to sapratu jau tad, bet šodien, atskatoties 12 gadu tālā pagātnē saprotu, ka tas, kas mani tos gadus mocīja, bija tikai nemiers par to kā būtu, ja būtu... un nedaudz nožēla par to, ka es biju tā, kas visu sabojāja.

Arī vēlāk šķita, ka nu pavisam īstā mīlestība ir klāt. Ļoti sāpēja, kad mani piekrāpa, bet tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka man vienkārši gribējās drāmu :) Kā filmās. Neba nu es mīlēju, neba nu tur bij tāda sāpe. :)

Vai es vispār esmu mīlējusi kādu, izņemot savu ģimeni, par kuru baidos, par kuru baisas satraukuma pilnas domas mēdz ienākt galvā, ja nevaru sazvanīt, bet izmisīgi dzenu tās prom - nezinu, iespējams, ka neesmu, bet iespējams, ka tāda mīlestība, kādu to iedomājamies, nemaz nepastāv. Tā sastāv no sīkumiem, no tikumiem un netikumiem, kurus spējam pieņemt otrā cilvēkā, saprašanās bez vārdiem. Vienmēr drusciņ sāp, bet pēc laika pāriet, un meties atkal jaunās attiecībās, bet cik tad cilvēkus var mīlēt? Vai tā vispār ir mīlestība? Nezinu. Varbūt kādu mīlēt Tu vari tikai tad, kad esi iepazinis līdz mielēm, kā savus tuviniekus, tikai tad Tu vari izvērtēt un teikt - jā, tā ir mīlestība.

Atriebība

Nekad neesmu pratusi atriebties. Pat nezinu vai tas ir labi, jebšu tomēr slikti. Šobrīd uz savas ādas izbaudu atriebību, kad cilvēks, kuru uzskatīju par draugu, kaut kādu smieklīgu iemeslu dēļ, sācis man atriebties, izmantojot vien viņam uzticētu informāciju. Un kas pats jocīgākais, viņš acīmredzami uzskata, ka es to nedarīšu pretī. Nekādi nesaprotu, no kurienes šāda pārliecība radusies, tieši tāpat kā nesaprotu, kāpēc es nevaru sevi piespiest rīkoties tieši tāpat, būtu taču foršāk nekā noraudzīties kā tieku apņirgta es pati. Reizēm es nožēloju, ka man ir šādi morāles principi, ka es uzskatu jebko, kas man uzticēts draudzības laikā, par noslēpumu arī pēc tās izbeigšanās. Saka taču, ka atriebība ir salda, gribētu to kaut reizi izbaudīt. :)

Jūtos kā slaucams lops

Esmu rūgtuma pilna un dusmīga uz šo valsti. Es ļoti gribētu ieskatīties acīs cilvēkiem, kuri lemj par nodokļu un pabalstu apjomu, un pajautāt - kuru galu viņi izmanto domāšanai, kad pieņem lēmumus? Vai tiešām es tieku sodīta to vietā, kuri nemaksā nodokļus? Nedomāju, ka tas ir godīgi. Katru mēnesi no manis valsts "noslauc" ļoti pieklājīgu summu, taču, kad es saslimstu, man vienkārši ieņirdz sejā. Sākas kaut kāds izdzīvošanas realitātes šovs. Kā ar 2x mazāku naudu lai cilvēks nomaksā rēķinus un ārstējas? Sistēma ir sapuvusi un tā nedarbojas, vai tiešām tas nav saprotams? Zāles maksā ļoti dārgi. Bezmaksas medicīna? Kas tā tāda?! Neesmu izmantojusi un neizmantošu, jo, stāvot rindā uz pakalpojumiem ar ģimenes ārsta norīkojumu, ātrāk pekas atstiept var kā kaut ko sagaidīt, un es pat nerunāšu par to, ka tas paildzina "superīgo" slimības lapu, kuru, starp citu, apliek ar nodokli! (nezinu vai visu vai daļu, bet padzirdot šādu jaunumu no VSAA darbinieces, manas smadzenes atslēdzās uz tālākās informācijas uzņemšanu). Gada beigās kvotas ir iztērētas, bezmaksas izmeklējumu nemaz nav pieejami, pie kam gribas izvēlēties speciālistu, kurš ir labs un zinošs nevis to, kurš nu sanāk ģimenes ārstam pa kabatai. Viss, kas šajā valstī atliek - iet uz darbu un nomirt. Var jau būt, ka valstij ir izdevīgāk, ja cilvēki neārstējas, daļa apmirst, daļai iestājas invaliditāte, bet arī invaliditātes pabalstiem visticamāk ir griesti, tātad valsts no šādas attieksmes pret savu iedzīvotāju tikai iegūst. Secinājums - godīgs cilvēks mūsu valstī ārstēties nevar atļauties. Aizvien vairāk pārliecinos, ka nemaksājot nodokļus es varētu izveidot pietiekoši lielu uzkrājumu, lai, iegūstot arodslimību, es to varētu arī izārstēt kā pienākas, nevis doties uz darbu, apzinoties, ka pēc pāris gadiem es būšu norakstāms vraks, jo divu gadu laikā es neesmu spējusi izturēt uz slimības lapas pietiekoši ilgi, lai izārstētos, bet esmu gājusi uz darbu, jo slimības laikā man rēķinu apmaksu neviens neatceļ, bet, šķiet, augšā to pat nenojauš.

Meli

Noskatījos filmu He's Just Not That Into You... Filmas varoņi melo un pinas melos. Ir gan baltie meli, ko mēs mēdzam teikt cilvēkiem, kad negribam viņus sāpināt, ir arī melnie meli, kurus sakām, kad gribam pasargāt paši sevi no atbildības uzņemšanās. Bet visļaunākie ir meli pašam sev, kas mums liek izniekot dzīvi muļķībām un kaut kā gaidīšanai, kas nekad nenotiks. Filma, kas man lika aizdomāties par to, kā tad ir manā dzīvē, vai arī es mēdzu melot sev, saviem draugiem, lai viņus pasargātu, lai gan varbūt, lai apsargātu sevi no nepatīkamiem mirkļiem, vai laizu savas rētas kā tāds paklīdis kaķēns? Mēs tiešām sadomājam dažādus iemeslus un attaisnojumus sev un citiem cilvēkiem, lai tikai sev melotu un sevi mierinātu. Es iesaku noskatīties gan vīriešiem, gan sievietēm. Puikiem galvenokārt tādēļ, lai aizdomātos, kāpēc sievietes reizēm sadomājas un kaut ko gaida, meitenēm tāpēc, lai saprastu, ka nevajag lieki šķiest savu laiku gaidīšanā, jo ja viņam Tu patiešām patiksi, viņš Tevi atradīs.