Reizēm tomēr ir kāds augstāks spēks, kurš pretojas tavām kļūdām, rāda visādas zīmes, kuras liek apstāties un saprast, ka nedrīksti turpināt, ka tev to nevajag, kaut arī tu domā, ka vajag...bet tu esi spītīgs radījums un turpini iesākto, pie sevis domādams, ka tik ļoti daudz apstākļu, kuri izmisīgi kliedz "NĒ!", nevar būt nejaušība. Paiet laiks un tu atkal dari to pašu, atkal daba nostājas pret tevi jebšu drīzāk tavā pusē, cenšoties pasargāt. Tā rāda zīmes, notiek neparedzētas lietas, tu atceries pagātni un domā - atkal ir tieši tāpat un atkal es spītīgi kāpju uz tā paša grābekļa, skrienot ar pieri sienā cerībā, ka šoreiz viss būs citādāk. Kāpēc mēs esam tik sasodīti spītīgi radījumi? Varbūt tas ir nemirstošais optimisms, kas liek vienmēr saskatīt ko pozitīvu cilvēkos, ļaujot cerēt, ka viņi mainās? Varbūt tas vienkārši ir stulbums...
Kad velku paralēles ar savā dzīvē notiekošo un uzdodu jautājumu, kāpēc māte Daba ir tik ļoti pret notiekošo, no kā tieši mani mēģina pasargāt, tad saprotu, ka varbūt no sevis pašas, jo ieraugot kādu, kurš ir tik ļoti līdzīgs man, es varētu vairs nekad nerast mieru un vienmēr visur un visā meklēt tikai sevi, jo tikai esot kopā ar kādu, kas ir tik līdzīgs man, es spēju būt labāka. Šķiet, ka tas arī ir iemesls manai skriešanai ar pieri sienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru