Kā tad īsti ir ar to "Ar varu mīļš nebūsi" padarīšanu? Aizdomājos nevis tāpēc, ka tas man būtu kāds jaunatklājums, nē, tā ir sena patiesība, kuru vienmēr esmu centusies paturēt prātā, uz pārdomām mani uzvedināja dzīvnieks, precīzāk - burvīga Amerikāņu
stafordšīras terjerssunīte Bella :) Neatceros, vai man bērnībā patika dzīvnieki, vai nē, bet pieļauju, ka patika - visiem bērniem taču patīk, bet šobrīd es neesmu īpašā sajūsmā par suņiem un kaķiem. Ja nu vienīgi par pūkainām peļēm, kuras zooveikala būrīšos izskatās tik mīlīgi, bet visi lielie dzīvnieki mani biedē vai nu ar savu uzvedību, vai siekalām un spalvām. Lai nu kā, Bella no sākta gala bija ļoti neatlaidīga - jo vairāk es tiepos, izvairījos, viebos un spiedzu, jo uzstājīgāk viņa man lipa klāt un centās visvisādi izrādīt savu patikšanu. Laikam ejot, es pie viņas pieradu, pazuda bailes, nepatika. Vēl joprojām lielākas siekalas izraisa drebuļus un tūlītēju vēlmi mazgāt rokas, tomēr nu jau ļauju nolaizīt sev vaigu, par ko agrāk tikai šausminājos. Redz kā, dzīvnieku pasaulē viss ir citādāk, dāvājot savu mīlestību, nepārtrauktu uzbāžoties ar uzmanību, agri vai vēlu dzīvnieks piespiež cilvēkam atmaigt un sevi iemīlēt, bet cilvēku pasaulē viss notiek citādāk. Ja nemīl, tad nemīl, un liekas maiguma izpausmes panāk gluži pretējo - nepatiku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru