Jūtos kā slaucams lops

Esmu rūgtuma pilna un dusmīga uz šo valsti. Es ļoti gribētu ieskatīties acīs cilvēkiem, kuri lemj par nodokļu un pabalstu apjomu, un pajautāt - kuru galu viņi izmanto domāšanai, kad pieņem lēmumus? Vai tiešām es tieku sodīta to vietā, kuri nemaksā nodokļus? Nedomāju, ka tas ir godīgi. Katru mēnesi no manis valsts "noslauc" ļoti pieklājīgu summu, taču, kad es saslimstu, man vienkārši ieņirdz sejā. Sākas kaut kāds izdzīvošanas realitātes šovs. Kā ar 2x mazāku naudu lai cilvēks nomaksā rēķinus un ārstējas? Sistēma ir sapuvusi un tā nedarbojas, vai tiešām tas nav saprotams? Zāles maksā ļoti dārgi. Bezmaksas medicīna? Kas tā tāda?! Neesmu izmantojusi un neizmantošu, jo, stāvot rindā uz pakalpojumiem ar ģimenes ārsta norīkojumu, ātrāk pekas atstiept var kā kaut ko sagaidīt, un es pat nerunāšu par to, ka tas paildzina "superīgo" slimības lapu, kuru, starp citu, apliek ar nodokli! (nezinu vai visu vai daļu, bet padzirdot šādu jaunumu no VSAA darbinieces, manas smadzenes atslēdzās uz tālākās informācijas uzņemšanu). Gada beigās kvotas ir iztērētas, bezmaksas izmeklējumu nemaz nav pieejami, pie kam gribas izvēlēties speciālistu, kurš ir labs un zinošs nevis to, kurš nu sanāk ģimenes ārstam pa kabatai. Viss, kas šajā valstī atliek - iet uz darbu un nomirt. Var jau būt, ka valstij ir izdevīgāk, ja cilvēki neārstējas, daļa apmirst, daļai iestājas invaliditāte, bet arī invaliditātes pabalstiem visticamāk ir griesti, tātad valsts no šādas attieksmes pret savu iedzīvotāju tikai iegūst. Secinājums - godīgs cilvēks mūsu valstī ārstēties nevar atļauties. Aizvien vairāk pārliecinos, ka nemaksājot nodokļus es varētu izveidot pietiekoši lielu uzkrājumu, lai, iegūstot arodslimību, es to varētu arī izārstēt kā pienākas, nevis doties uz darbu, apzinoties, ka pēc pāris gadiem es būšu norakstāms vraks, jo divu gadu laikā es neesmu spējusi izturēt uz slimības lapas pietiekoši ilgi, lai izārstētos, bet esmu gājusi uz darbu, jo slimības laikā man rēķinu apmaksu neviens neatceļ, bet, šķiet, augšā to pat nenojauš.