Te gan būs runa par tādu iedomātu līdzību, jo par to, kas ir patiesība, vēl var strīdēties. Stāsts tapis uz absolūti pozitīvas nots un bez mērķa kādu apvainot, drīzāk pasmieties pašiem par sevi. Tātad, stāsts par to, ka bieži tieši sievietes tiek apvainotas tajā, ka viņas par daudz sadomājas. Bet vai tā tiešām ir? Jebšu viņas tomēr biežāk šķietamo un vēlamo pieņem par reālo, jo vīrietis ir tas, kurš šo ilūziju rada, un sieviete pie sevis klusiņām nedaudz piepalīdz tam visam izskatīties vēlamajā krāsā. Jā, protams, mēs varam runāt par to, ka vajadzētu taču būt tik daudz pelēkajai vielai, lai apzinātos, ka Tev bāž vati ausīs - apzinās, bet reizēm taču gribas nedaudz sev pamelot. Tātad, par sadomāšanos...vai tiešām mēs vienīgās grēkojam? Mana pieredze liek domāt, ka tieši vīrieši mēdz sadomāties vēl pamatīgāk, to pat neslēpjot. Viņi nereti ir par sevi tik pārliecināti, ka atkārtotu smaidu, parunāšanu vai apjautāšanos "kā iet?", uztver par uzmanības izpausmēm, kurām N-O-T-E-I-K-T-I ir kāds zemteksts (!!!). Man kā visai atvērtam, brīvam un draudzīgam cilvēkam bieži vien nācies pamatīgi nosmieties par tādu sadomāšanos, tai pat laikā domājot, kāpēc un no kurienes šī pārliecība vai aizdomas. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka smaids ir un paliek tikai smaids, ka vēstule sociālajā portālā ar jautājumu par kaut ko ir un paliek tikai vēstule ar jautājumu par kaut ko, nevis mēģinājums ievilkt savos tīklos, ka vēlme iedzert tēju ir tikai laika īsināšana nevis mēģinājums apgredzenot - un daudz citu "kāpēc". Var jau būt, ka vairums sieviešu tiešām kaut ko perina, un ir iedzinušas "nabadziņus" stresā, liekot nemitīgi sargāt savu ego, tomēr nākamreiz, kad kāds manus krūšu galus absolūti neuzrunājošs tips, kuram esmu uzsmaidījusi tāpat kā citiem un parunājusies bez jebkāda aizmugurēja nodoma, teiks "mēs varam būt tikai draugi, man ir draudzene", es nesamulsīšu un nebūšu taktiska, bet kārtīgi izsmiešos un tā arī pateikšu, ka vispirms lai sagaida vismaz seksa piedāvājumu un tad iedomājas, ka es viņu gribu precēt. Protams, šī ir tikai aisberga viena puse, par ko vienmēr var pasmieties. Daudz bēdīgāk ir, kad pēc vienas kopā pavadītas nakts, viņi domā, ka ir tiesības ierobežot, liegt koķetēt vai sarunāties ar citiem vīriešiem (saskatu ļoti lielu līdzību ar stāstiem par mums sievietēm). Tieši tāpat kā viņi mēdz pozicionēt patiku uz sevi, tāpat viņi pozicionē to uz citiem, esot attiecībās. Kāpēc viņam uzsmaidīji? Tu ar viņu gribi gulēt?! Atliek vien secināt - vai nu mēs esam samainījušies lomām, vai tomēr nekad tā pa īstam neesam bijuši atšķirīgi. :)
Atgādinu, ka šis raksts nebija ar mērķi pateikt, ka vīrieši ir slikti, drīzāk ar mērķi parādīt, ka ne vienmēr mēs esam tik atšķirīgi kā domājam, jo ir vīrieši, kuri to pašu var pateikt par savā dzīvē sastaptajām sievietēm. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru