Šodien man uznāca lielā doma par dakteriem. Ir cilvēki, kuri skraida pa dakteriem, maina tos kā zeķes, bet man ar dakteri vajag saikni. Tas tomēr ir kaut kas ļoti personisks un intīms. Ja starp ārstu un pacientu rodas saikne, veidojas uzticēšanās, tad pacients paļaujas uz ārstu un tic, ka ārsts viņam neko sliktu nevēl un darīs visu to labāko. Attiecīgi, ticot tam rodas ticība pozitīvam rezultātam, re cik jauks pašiedvesmas piemērs :) Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viens no atveseļošanās pamatdzinuļiem ir ticība tam, ka būsi vesels. Lai nu kā,
šis ir arī tas iemesls kāpēc es reizēm izvēlos ne tos labākos dakterus, izvērtējot nevis profesionalitāti, bet nostrādājot cilvēciskajam faktoram. Protams, par to tiek padomāts tikai tad, kad saproti, ka superīgais dakteris kaut ko vai nu salaidis dēlī vai arī izdara ko tādu, kas liek sākt aizdomāties par viņa kompetenci, piemēram, pēc tam, kad kaut ko izgriezis un tikai tad nosūtījis paskatīties vai tas nebija kas slikts kaut parasti notiek otrādi :D Tas tā... mana nelielā vakara pārdoma, bez tā jau nevar pie miera doties. Saldus sapnīšu! :)
