"Es viņu ienīstu. To ko es nesaprotu, es ienīstu, un viņu es nesaprotu."Tas joprojām skan manā galvā, un es saprotu, kāpēc. Tajā brīdī es tik spilgti sajutu to, ko jūt viņš - apjukums, neskaidrība, dusmas. Kaut arī vēl bez lielas dzīves pieredzes un bagāžas tajā laikā, viņš "izspļāva" atziņu, kas precīzi definēja sajūtas, kuras iepriekš es nespēju atzīt. Man vienmēr vajag skaidrību, vienmēr vajag
saprast - kāpēc. Varbūt tieši tāpēc, es esmu iemācījusies atbildes rast, tās izdomājot, savelkot kopā kaut kādus zināmus faktus un izdarot secinājumus, kas ne vienmēr ir pareizākie, bet tā es rodu mieru. Nav nekā baisāka kā likt otram nesaprast, nezināt, maldīties domās un uzdot simtiem "kāpēc?", "ko tālāk?" utt. Jo vairāk jautājumus Tu sev uzdod un centies saprast notiekošo, jo lielākas dusmas uzkrājas. Agri vai vēlu, saproti, ka ienīsti to otru cilvēku. To visdrīzāk par naidu ar lielo burtu nenosauksi, tomēr sajūtu gamma pietuvināta visvairāk tieši šīm jūtām pret kādu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru