Mīlēt sevi

Kad reizēm pasmejos pati par sevi vai kādu savu trūkumu, cilvēki mēdz teikt - beidz tā jokot/runāt, sevi vajag mīlēt. Tas man licis domāt par to, kas tad ir sevis mīlēšana? Vai sevis mīlēšana ir iztēlošanās, ka esi ideāls, vai tomēr savu trūkumu pieņemšana un spēja ar tiem sadzīvot, par tiem pasmieties un beigu beigās sevi nedaudz uzlabot? Man šķiet, ka otrs variants tomēr ir tuvāk patiesībai, jo liela daļa cilvēku, kas mani pamāca, savas dzīves ir pakļāvuši nospiedušajam sabiedrības vairākumam ar savām normām, uzskatiem un prasībām. Kur tad paliek sevis mīlēšana, dzīvojot dzīvi tā kā vēlies, nevis dzīvojot kaut ko iedomātu bailēs, ka apkārtējie slikti padomās, jo jau attiecīgais vecums pienācis utt? Ideālas lietas man vispār šķiet garlaicīgas, tāpēc mēģināt iztēloties, ka esi tāds, ir vēl garlaicīgāk. Daudz interesantāk ir apzināties savus trūkumus, pateikt sev "tas ir mans", un kā izrādās, kad esi to pieņēmis, tad arī nevilšus mainies, pats to pat neapjaušot. Iespējams, lai mainītos, vispirms sevi ir jāpieņem, lai sevi pieņemtu - sevi ir jāmīl.