Ir mazliet skumji, ka tad, kad attiecības ir sevi pierādījušas kā dzīvot nespējīgas un liekas, cilvēki neprot vairs komunicēt. Līdz tam viens otra dzīvē ir ieņēmuši kaut kādu vietu, viens varbūt vairāk nozīmīgu kā otrs, bet tomēr kopā pavadīts laiks, bet tad pēkšņi viņi kļūst viens otram sveši. Dīvaini... Kad cilvēku ceļi šķiras ne īpaši draudzīgā gaisotnē, tad tas ir saprotams, bet, ja viss ir vairāk vai mazāk miris dabīgā nāvē, un viens no viņiem ir izbeidzis šo agoniju, tad taču nekādam rūgtumam nebūtu jābūt, gluži otrādi - atvieglojumam, īpaši, ja mocības izbeidz tas, kurš no šim agonējošajām attiecībām visvairāk cietis. Tomēr dzīvē viss izrādās nedaudz citādāk, cilvēkiem ir ego un vēl visādi niķi, kas viņiem liedz paskatīties uz notiekošo ar skaidru prātu, parādās aizvainojums, kam seko nesaprotama uzvedība. Varbūt realitāte ir tāda, ka "šķirties kā draugiem" ir absolūts mīts? Vai varbūt cilvēkiem ir jāiemācās vairāk runāt par to, ko jūt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru