Kas tad ir mīlestība?

Šis ir mūžam aktuālais jautājums, par kuru diskutējot, viedokļi dalās. Bieži dzirdam nicinošus izteicienus - vai tad zina, kas vispār tā tāda ir, liekot domāt, ka pats teicējs to noteikti zina. Es domāju, ka mīlestība ir tik dažāda, ka vienam tā skatījumā pret citu nemaz arī var neizskatīties pēc mīlestības. Tās ir jūtas, kas ir raksturīgas mums, bet tā kā mēs esam unikāli, tad arī mīlestība ir tāda.

Es pilnīgi noteikti mīlu savu mammu. Tai pat laikā mēdzu būt nesavaldīga, neiecietīga, ātri aizsvilties, ja viņa neklausa, kaut man pašai šķiet, ka to nu es zinu labāk, uzvelkos, ja viņa ko nesaprot, bet... es viņu mīlu, tieši tāpēc pēc tam vienmēr tik ļoti sāp sirds, ka biju tāda. Ļoti sāp sirds, ka nevaru pateikt paldies visos iespējamos veidos par gadiem, ko man ziedojusi un turpina to darīt. Kas cits gan tas ir, ja ne mīlestība pret savu tuvāko cilvēku? Mīlestība ne vienmēr ir balta un pūkaina... tieši tas, ka mūs plosa tik pretrunīgas jūtas, ļauj saskatīt to pozitīvo, ja nu gadījumā paši neesam saulstariņi.

Domājot par mīlestību uz pretējo dzimumu, pat nezinu vai esmu mīlējusi. Toreiz šķita, ka jā. Vēl daudzus gadus pārdzīvoju, ka sabojāju attiecības, domāju par viņu, līdz satiku un sapratu, ka esmu tikusi no tā sloga vaļā, vairs nav jādomā, ir tik viegli. Tātad nebiju mīlējusi, to sapratu jau tad, bet šodien, atskatoties 12 gadu tālā pagātnē saprotu, ka tas, kas mani tos gadus mocīja, bija tikai nemiers par to kā būtu, ja būtu... un nedaudz nožēla par to, ka es biju tā, kas visu sabojāja.

Arī vēlāk šķita, ka nu pavisam īstā mīlestība ir klāt. Ļoti sāpēja, kad mani piekrāpa, bet tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka man vienkārši gribējās drāmu :) Kā filmās. Neba nu es mīlēju, neba nu tur bij tāda sāpe. :)

Vai es vispār esmu mīlējusi kādu, izņemot savu ģimeni, par kuru baidos, par kuru baisas satraukuma pilnas domas mēdz ienākt galvā, ja nevaru sazvanīt, bet izmisīgi dzenu tās prom - nezinu, iespējams, ka neesmu, bet iespējams, ka tāda mīlestība, kādu to iedomājamies, nemaz nepastāv. Tā sastāv no sīkumiem, no tikumiem un netikumiem, kurus spējam pieņemt otrā cilvēkā, saprašanās bez vārdiem. Vienmēr drusciņ sāp, bet pēc laika pāriet, un meties atkal jaunās attiecībās, bet cik tad cilvēkus var mīlēt? Vai tā vispār ir mīlestība? Nezinu. Varbūt kādu mīlēt Tu vari tikai tad, kad esi iepazinis līdz mielēm, kā savus tuviniekus, tikai tad Tu vari izvērtēt un teikt - jā, tā ir mīlestība.