trešdiena, 2012. gada 29. februāris

Mīlēt sevi

Kad reizēm pasmejos pati par sevi vai kādu savu trūkumu, cilvēki mēdz teikt - beidz tā jokot/runāt, sevi vajag mīlēt. Tas man licis domāt par to, kas tad ir sevis mīlēšana? Vai sevis mīlēšana ir iztēlošanās, ka esi ideāls, vai tomēr savu trūkumu pieņemšana un spēja ar tiem sadzīvot, par tiem pasmieties un beigu beigās sevi nedaudz uzlabot? Man šķiet, ka otrs variants tomēr ir tuvāk patiesībai, jo liela daļa cilvēku, kas mani pamāca, savas dzīves ir pakļāvuši nospiedušajam sabiedrības vairākumam ar savām normām, uzskatiem un prasībām. Kur tad paliek sevis mīlēšana, dzīvojot dzīvi tā kā vēlies, nevis dzīvojot kaut ko iedomātu bailēs, ka apkārtējie slikti padomās, jo jau attiecīgais vecums pienācis utt? Ideālas lietas man vispār šķiet garlaicīgas, tāpēc mēģināt iztēloties, ka esi tāds, ir vēl garlaicīgāk. Daudz interesantāk ir apzināties savus trūkumus, pateikt sev "tas ir mans", un kā izrādās, kad esi to pieņēmis, tad arī nevilšus mainies, pats to pat neapjaušot. Iespējams, lai mainītos, vispirms sevi ir jāpieņem, lai sevi pieņemtu - sevi ir jāmīl.

ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

Varbūt vīrieši ir līdzīgāki sievietēm kā paši domā?

Te gan būs runa par tādu iedomātu līdzību, jo par to, kas ir patiesība, vēl var strīdēties. Stāsts tapis uz absolūti pozitīvas nots un bez mērķa kādu apvainot, drīzāk pasmieties pašiem par sevi. Tātad, stāsts par to, ka bieži  tieši sievietes tiek apvainotas tajā, ka viņas par daudz sadomājas. Bet vai tā tiešām ir? Jebšu viņas tomēr biežāk šķietamo un vēlamo pieņem par reālo, jo vīrietis ir tas, kurš šo ilūziju rada, un sieviete pie sevis klusiņām nedaudz piepalīdz tam visam izskatīties vēlamajā krāsā. Jā, protams, mēs varam runāt par to, ka vajadzētu taču būt tik daudz pelēkajai vielai, lai apzinātos, ka Tev bāž vati ausīs - apzinās, bet reizēm taču gribas nedaudz sev pamelot. Tātad, par sadomāšanos...vai tiešām mēs vienīgās grēkojam? Mana pieredze liek domāt, ka tieši vīrieši mēdz sadomāties vēl pamatīgāk, to pat neslēpjot. Viņi nereti ir par sevi tik pārliecināti, ka atkārtotu smaidu, parunāšanu vai apjautāšanos "kā iet?", uztver par uzmanības izpausmēm, kurām N-O-T-E-I-K-T-I ir kāds zemteksts (!!!). Man kā visai atvērtam, brīvam un draudzīgam cilvēkam bieži vien nācies pamatīgi nosmieties par tādu sadomāšanos, tai pat laikā domājot, kāpēc un no kurienes šī pārliecība vai aizdomas. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka smaids ir un paliek tikai smaids, ka vēstule sociālajā portālā ar jautājumu par kaut ko ir un paliek tikai vēstule ar jautājumu par kaut ko, nevis mēģinājums ievilkt savos tīklos, ka vēlme iedzert tēju ir tikai laika īsināšana nevis mēģinājums apgredzenot - un daudz citu "kāpēc". Var jau būt, ka vairums sieviešu tiešām kaut ko perina, un ir iedzinušas "nabadziņus"  stresā, liekot nemitīgi sargāt savu ego, tomēr nākamreiz, kad kāds manus krūšu galus absolūti neuzrunājošs tips, kuram esmu uzsmaidījusi tāpat kā citiem un parunājusies bez jebkāda aizmugurēja nodoma, teiks "mēs varam būt tikai draugi, man ir draudzene", es nesamulsīšu un nebūšu taktiska, bet kārtīgi izsmiešos un tā arī pateikšu, ka vispirms lai sagaida vismaz seksa piedāvājumu un tad iedomājas, ka es viņu gribu precēt. Protams, šī ir tikai aisberga viena puse, par ko vienmēr var pasmieties. Daudz bēdīgāk ir, kad pēc vienas kopā pavadītas nakts, viņi domā, ka ir tiesības ierobežot, liegt koķetēt vai sarunāties ar citiem vīriešiem (saskatu ļoti lielu līdzību ar stāstiem par mums sievietēm). Tieši tāpat kā viņi mēdz pozicionēt patiku uz sevi, tāpat viņi pozicionē to uz citiem, esot attiecībās. Kāpēc viņam uzsmaidīji? Tu ar viņu gribi gulēt?! Atliek vien secināt - vai nu mēs esam samainījušies lomām, vai tomēr nekad tā pa īstam neesam bijuši atšķirīgi. :)

Atgādinu, ka šis raksts nebija ar mērķi pateikt, ka vīrieši ir slikti, drīzāk ar mērķi parādīt, ka ne vienmēr mēs esam tik atšķirīgi kā domājam, jo ir vīrieši, kuri to pašu var pateikt par savā dzīvē sastaptajām sievietēm. :)

trešdiena, 2012. gada 8. februāris

Par lietām

Reizēm šķiet, ka es domāju savādāk, pārāk iespringstot par to, par ko nevajadzētu. Visam ir jēga, jebkam ir iemesls un loģisks pamatojums, viss no kaut kā ir atkarīgs vai ar kaut ko mijiedarbojas. Tas ir tas, kā dzīvoju es, lai gan, ņemot vērā to, ka cilvēks pēc būtības bieži vien ir visai neloģiska būtne, meklēt visā loģiku ir kā skriet ar pieri sienā, jo īpaši, ja runājam par cilvēku uzvedību. Vairuma cilvēku priekšmets ir tikai priekšmets, man tas ir tikai viens no elementiem kaut kādā kopumā, es redzu kopainu. Ja kāda pasaka "lampa", man mežonīgā ātrumā taps scenārijs, kāpēc lampa, kāda lampa, ko ar to lampu darīt, lai gan tas ir tikai vārds, nekas ar to nav domāts, un vairums paraustītu tikai plecus. Šis, šķiet, ir iemesls, kāpēc mans hobijs nekad nebūs mans darbs. Ja man cilvēks paprasa reklāmas maketu, es nevaru uztaisīt kaut ko tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu. Viņam tā ir tikai reklāmas lapa, lai piesaistītu pircējus uz īsu brīdi, man tas ir jau viņa biznesa nākotnes modelis - kā viņš grib parādīt savu veikalu, kādus pircējus grib piesaistīt, noturēt, ko šī reklāma pateiks par viņu kā pārdevēju. Bieži vien cilvēki nenovērtē atsevišķu lietu ietekmi uz kaut ko stipri lielāku. Visu veido sakarības. Es neticu liktenim, bet ticu notikumu loģiskai secībai. Paviršs reklāmas makets šodien, zaudēti pircēji nākotnē, jo esi sevi novietojis uz zemākā plaukta, un es sev spēju uzdot tikai vienu jautājumu - kāpēc viņš bojā savu tirgotāja seju? Kad par to padomāju, tad secinu, viņš taču to neapzinās, viņš nesaprot, ka no šādām lietām sastāv daudz kas lielāks, no mazumiņa top kaut kas liels, kaut kas mazs spēj ietekmēt kaut ko lielu, cilvēks pat nemaz tik tālu nav aizdomājies visā biznesa vadīšanas laikā, cik es esmu aizskrējusi pāris minūtēs. Reizēm vienkārši gribētos apstāties un nededzināt sevi lietām, kas pašai nav vajadzīgas.

otrdiena, 2012. gada 7. februāris

Secinājums

Kārtējo reizi klausoties savas draudzenes mīlas peripetijas, kur mūžīgi exPersona pārdomā un grib kaut ko kopā, kad paliek viens, vai arī paturēt viņu īsā pavadiņā, kamēr ir kopā ar kaut ko viņaprāt labāku, apkopoju visu dzirdēto, ko vien spēju atsaukt atmiņā un secināju, ka teiciens par to, ka sievietes nekad pašas nesaprot ko grib, nebūt nav attiecināms tikai uz sievietēm. Arī liela daļa vīriešu nekad tā īsti laikam nezina, ko grib,  mūžīgi grib kaut ko labāku, bet tai pat laikā grib paturēt arī to variantu, kas viņiem šķiet par švaku - kā rezerves variantu. Viņi neprot samierināties ar to kas ir, vai novērtēt to kas ir. Vienmēr liekas, ka ir nez kādi augsta lidojuma putni un pelnījuši sazin ko. Lielais vairums nekad., atkārtošu - NEKAD  nepaskatās uz sevi no malas, vai tiešām ir pelnījuši to, ko ir iedomājušies.

P.S. Es zinu, ka to pašu var attiecināt uz sievietēm, taču šoreiz mani nokaitināja domas tieši par viņiem :)

pirmdiena, 2012. gada 6. februāris

Kas tad ir mīlestība?

Šis ir mūžam aktuālais jautājums, par kuru diskutējot, viedokļi dalās. Bieži dzirdam nicinošus izteicienus - vai tad zina, kas vispār tā tāda ir, liekot domāt, ka pats teicējs to noteikti zina. Es domāju, ka mīlestība ir tik dažāda, ka vienam tā skatījumā pret citu nemaz arī var neizskatīties pēc mīlestības. Tās ir jūtas, kas ir raksturīgas mums, bet tā kā mēs esam unikāli, tad arī mīlestība ir tāda.

Es pilnīgi noteikti mīlu savu mammu. Tai pat laikā mēdzu būt nesavaldīga, neiecietīga, ātri aizsvilties, ja viņa neklausa, kaut man pašai šķiet, ka to nu es zinu labāk, uzvelkos, ja viņa ko nesaprot, bet... es viņu mīlu, tieši tāpēc pēc tam vienmēr tik ļoti sāp sirds, ka biju tāda. Ļoti sāp sirds, ka nevaru pateikt paldies visos iespējamos veidos par gadiem, ko man ziedojusi un turpina to darīt. Kas cits gan tas ir, ja ne mīlestība pret savu tuvāko cilvēku? Mīlestība ne vienmēr ir balta un pūkaina... tieši tas, ka mūs plosa tik pretrunīgas jūtas, ļauj saskatīt to pozitīvo, ja nu gadījumā paši neesam saulstariņi.

Domājot par mīlestību uz pretējo dzimumu, pat nezinu vai esmu mīlējusi. Toreiz šķita, ka jā. Vēl daudzus gadus pārdzīvoju, ka sabojāju attiecības, domāju par viņu, līdz satiku un sapratu, ka esmu tikusi no tā sloga vaļā, vairs nav jādomā, ir tik viegli. Tātad nebiju mīlējusi, to sapratu jau tad, bet šodien, atskatoties 12 gadu tālā pagātnē saprotu, ka tas, kas mani tos gadus mocīja, bija tikai nemiers par to kā būtu, ja būtu... un nedaudz nožēla par to, ka es biju tā, kas visu sabojāja.

Arī vēlāk šķita, ka nu pavisam īstā mīlestība ir klāt. Ļoti sāpēja, kad mani piekrāpa, bet tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka man vienkārši gribējās drāmu :) Kā filmās. Neba nu es mīlēju, neba nu tur bij tāda sāpe. :)

Vai es vispār esmu mīlējusi kādu, izņemot savu ģimeni, par kuru baidos, par kuru baisas satraukuma pilnas domas mēdz ienākt galvā, ja nevaru sazvanīt, bet izmisīgi dzenu tās prom - nezinu, iespējams, ka neesmu, bet iespējams, ka tāda mīlestība, kādu to iedomājamies, nemaz nepastāv. Tā sastāv no sīkumiem, no tikumiem un netikumiem, kurus spējam pieņemt otrā cilvēkā, saprašanās bez vārdiem. Vienmēr drusciņ sāp, bet pēc laika pāriet, un meties atkal jaunās attiecībās, bet cik tad cilvēkus var mīlēt? Vai tā vispār ir mīlestība? Nezinu. Varbūt kādu mīlēt Tu vari tikai tad, kad esi iepazinis līdz mielēm, kā savus tuviniekus, tikai tad Tu vari izvērtēt un teikt - jā, tā ir mīlestība.