Katram (pat tādam rūdītam ciniķim kā man) pienāk dzīvē diena, kad viņš satiek to cilvēku, kurš ir tik ļoti, ļoti otra ābola puse, ka pirmajā mirklī pat šķiet, ka kopā vismaz viena dzīve nodzīvota un grūti noticēt, ka pat neesat pazīstami.. Tad tu saproti, ka esat uz absolūti viena viļņa - identiskas domas, sajūtas, saprašanās no pusvārda un pat bez vārdiem, smiekli līdz stāvoklim, kad sāk sāpēt iekšējie orgāni. Baudi otra sabiedrību, un ir tik viegli, ka šķiet - lido, un vienlaicīgi skaudri apzinies, ka tas ir tikai garām ejot, ka viss, kas ir dots, tas ir šis vienīgais vakars... Aizmigt apskāvienos, saprotot, ka tā ir pati lielākā laime, nevis iekāre un atdošanās, bet sajust otra silto ķermeni pieglaužamies, apskaujam, sajust viņa zodu uz sava pleca un silto vaigu pie sava...caur šo tuvumu sajust bez vārdiem viņa sajūtas, kas ir tik līdzīgas savējām, un skaudri apzināties, ka pirmo un pēdējo reizi.Es līdzīgu sajūtu atceros no bērnības, kad brīvdienas pavadīju ciemos un iepazinos ar savu vienaudzi meiteni. Man nekad nebija bijusi īsta draudzene, pēc kopā pavadītām brīvdienām, zoo apciemošanas un citām bērnu izklaidēm, mums bija jādodas katrai uz savām mājām. Mēs tik ļoti raudājām, it kā vienu veselu uz pusēm dalītu.Kas pats interesantākais, tieši šajā liktenīgajā dienā, kad mana sirds sašķīda tūkstošiem mazos gabaliņos, es satiku šīs meitenes mammu un atcerējos, cik briesmīgi jutos toreiz bērnībā. Jāsaka, ka tagad nejūtos labāk, sajūta it kā būtu zaudējusi tuvu draugu un mīļoto vienā personā. Mīlestība no pirmā acu skatiena vai es pēkšņi satiku sevi?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru