Īstā vai neīstā - sāpīga

Šodien izlasīju - īstu mīlestību esot vērts gaidīt... vai ko tamlīdzīgu... jautājums - cik ilgi un kā tu zināsi, ka tā ir īsta? Vai ka īstā nepaslīd garām... ka nepamani...neizmanto...
Varbūt īstu mīlestību nevar palaist garām... varbūt tā nāk kā milzīgs buldozers taisni virsū, un, pirms tu esi ko pamanījis, tā tevi jau ir sabradājusi - jā sabradājusi, jo domāju, ka jebkura mīlestība, jo vairāk, ja tā ir īsta - beidzas ar lielu blīkšķi, un viss, kas mums paliek - brūces, kuras, smilkstēdami kaktā, varam aplaizīt solot - nekad vairs, nemūžam! Iet un atkal apdauzīties. Teiksi, ka tā nav īsta mīlestība? Kāda tad ir?
Kas vispaar ir mīlestība un kas ir īsta? Cik reiz dzīvē var būt lielā mīlestība? Vienreiz... un arī tad, ja paveicas. Tātad nekā tāda nav. Viss ir vienkaarši - mēs nogurstam, padodamies un atļaujam kādam būt blakus, izliekamies, ka neredzam viņa trūkumus, kas varbūt nav trūkumi, bet mūs kaitina. Mēs paciešam, jo pastāv bažās - ja nu nekad neko nesatiksim?! Bet visiem taču gribas kādu mīlēt un būt mīlētiem, pat tiem, kas to noliedz - jo vairāk tiem... Un arī man, bet es spītīgi apgalvošu un sev iestāstīšu, ka man nē, ka es varu iztikt... un iztikšu!!!

Vēlmes

Cilvēks tomēr ir un paliek cilvēks, ar visām savām vājībām un trūkumiem. Bet tas viss ir nieks salīdzinājumā ar cilvēka nespēju izprast pašam sevi un apzināt savas vajadzības. Piekritīšu tiem, kas teiks, ka ne visi ir tādi... jā, nav.. es arī vairumā gadījumu zinu, ko gribu, bet reizēm es tikai iedomājos, ka zinu, jo kaut kur dziļi zemapziņā man šķiet, ka būtu pareizi to gribēt. Tas viss nebūtu tik nozīmīgs, ja mēs dzīvotu katrs uz savas vientuļas salas, kur mūsu vēlmēm nebūtu nekādas nozīmes, tās dzīvotu tikai mūsu domās, neskartu līdzcilvēkus. Cilvēks mēdz iestāstīt sev, ka tas ir tas, ko viņš vēlas, iestāstot to vēl kādam un tad jau ir divi cilvēki vēlmei.. un tad vēlme sāk savu postošo gaitu... uz iznīcību.. jo agri vai vēlu, bet tomēr pienāk brīdis, kad cilvēks aptver, ko viņš patiesi grib.. un grib viņš nejau to sev iestāstīto vēlmi, bet vēlmi, kas izposta otra cilvēka ilūzijas...

Būt vai nebūt

Mēs tik bieži domājam, ka kaut ko gribam, bet patiesībā mēs tikai iedomājamies, ka tieši to vēlamies, jo mums tā nav, bet līdzko esam to ieguvuši, saprotam, ka nemaz to negribam, ka neesam tam radīti, ka neesam tam gatavi un atrodam 100 citu iemeslu, lai tiktu no tā atkal vaļā...

Es te par attiecībām.... Kamēr tās ir tikai draiskošanās līmenī, tik ļoti gribas ko nopietnu...pastāvīgu.. ģimenisku... Bet tad, kad to iegūsti, tad saproti, ka tas nav tikai šī fantastiskā kopības sajūta, ka tas ir pienākumi, rūpes par otru cilvēku, un tad saproti, ka neesi tam gatavs...vai vēl trakāk - neesi tam radīts. Vai arī patiesība būtu tā, ka tas nav īstais cilvēks?

Ka tā nav mīlestība? Ja tā būtu, vai tad ar prieku savā atvaļinājuma laikā neceltos 7:00 no rīta, lai mīļotajam pagatavotu brokastis? Vai ar prieku visu brīvo dienu nemazgātu un negludinātu veļu, lai mīļotajam nākošajā dienā ir tīras un 'svaigas' drēbītes? Vai varbūt attiecības ir, kas vairāk nekā netīru trauku kaudze,stāvēšana pie plīts un rūpes par viņa apakšbiksēm... Varbūt tas, kas šķiet ideāls vīrietim, nebūt nav ideāls sievietei? Un vai vīrietis kādreiz par to iedomājas?

Mēs esam to pelnījuši

Par iemeslu tam, ka vēl joprojām esmu sasodīta romantiķe, šķiet, ir tas, ka beernībā pārāk agri un daudz lasīju pieaugušo grāmatas. Un tad pusaudžu gados es sapņoju, ka arī man reiz būs tāda skaistā mīlestība un viss pārējais. Pieaugot nākas saprast, ka ne vienmēr viss notiek kā romānos vai kino, nākas samierināties ar to, kas ir, taču sasniedzot kaut kādu zināmu vecumu, cilvēks atgriežas pie saviem sapņiem. Un es ticu, ka mēs esam to pelnījuši...