Cilvēks tomēr ir un paliek cilvēks, ar visām savām vājībām un trūkumiem. Bet tas viss ir nieks salīdzinājumā ar cilvēka nespēju izprast pašam sevi un apzināt savas vajadzības. Piekritīšu tiem, kas teiks, ka ne visi ir tādi... jā, nav.. es arī vairumā gadījumu zinu, ko gribu, bet reizēm es tikai iedomājos, ka zinu, jo kaut kur dziļi zemapziņā man šķiet, ka būtu pareizi to gribēt. Tas viss nebūtu tik nozīmīgs, ja mēs dzīvotu katrs uz savas vientuļas salas, kur mūsu vēlmēm nebūtu nekādas nozīmes, tās dzīvotu tikai mūsu domās, neskartu līdzcilvēkus. Cilvēks mēdz iestāstīt sev, ka tas ir tas, ko viņš vēlas, iestāstot to vēl kādam un tad jau ir divi cilvēki vēlmei.. un tad vēlme sāk savu postošo gaitu... uz iznīcību.. jo agri vai vēlu, bet tomēr pienāk brīdis, kad cilvēks aptver, ko viņš patiesi grib.. un grib viņš nejau to sev iestāstīto vēlmi, bet vēlmi, kas izposta otra cilvēka ilūzijas...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru