Varbūt īstu mīlestību nevar palaist garām... varbūt tā nāk kā milzīgs buldozers taisni virsū, un, pirms tu esi ko pamanījis, tā tevi jau ir sabradājusi - jā sabradājusi, jo domāju, ka jebkura mīlestība, jo vairāk, ja tā ir īsta - beidzas ar lielu blīkšķi, un viss, kas mums paliek - brūces, kuras, smilkstēdami kaktā, varam aplaizīt solot - nekad vairs, nemūžam! Iet un atkal apdauzīties. Teiksi, ka tā nav īsta mīlestība? Kāda tad ir?
Kas vispaar ir mīlestība un kas ir īsta? Cik reiz dzīvē var būt lielā mīlestība? Vienreiz... un arī tad, ja paveicas. Tātad nekā tāda nav. Viss ir vienkaarši - mēs nogurstam, padodamies un atļaujam kādam būt blakus, izliekamies, ka neredzam viņa trūkumus, kas varbūt nav trūkumi, bet mūs kaitina. Mēs paciešam, jo pastāv bažās - ja nu nekad neko nesatiksim?! Bet visiem taču gribas kādu mīlēt un būt mīlētiem, pat tiem, kas to noliedz - jo vairāk tiem... Un arī man, bet es spītīgi apgalvošu un sev iestāstīšu, ka man nē, ka es varu iztikt... un iztikšu!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru