Romantika un citi nieki

Man bieži pārmet cinismu, neticību skaistajam un citam blablabla, bet vai kādreiz kāds ir pajautājis, kāpēc es tāda esmu? Cilvēks nepiedzimst par ciniķi un nekam neticīgu būtni. Cilvēks piedzimst ar sapņiem, ar ticību visam labajam, skaistajam un godīgajam, bet dzīve viņu apbružā. Ja Tev apkārt ir maz tāda, kas iedvesmo vai liek ticēt visādām romantiskām lietām, agri vai vēlu, lai cik milzīgs romantiķis Tu sirdī arī būtu, Tu kļūsti par nejūtīgu ziloni.

Patiesība

Bieži vien cilvēki attaisnojas ar vārdiem "negribēju sāpināt, tāpēc neko neteicu", es uzskatu, ka šādos gadījumos cilvēki sevi pasargā no nepatīkamiem brīžiem, kurus būtu jāpiedzīvo, ja viņi uzņemtos atbildību un būdu godīgi pret tiem, kurus it kā negribēja sāpināt. Runas par otra pasargāšanu pārsvarā ir tikai sevis mānīšana vai liekulība, lai nomierinātu sirdsapziņu vai citu acīs izliktos par labākiem kā ir.

Spītība vai tomēr stulbums?

Reizēm tomēr ir kāds augstāks spēks, kurš pretojas tavām kļūdām, rāda visādas zīmes, kuras liek apstāties un saprast, ka nedrīksti turpināt, ka tev to nevajag, kaut arī tu domā, ka vajag...bet tu esi spītīgs radījums un turpini iesākto, pie sevis domādams, ka tik ļoti daudz apstākļu, kuri izmisīgi kliedz "NĒ!", nevar būt nejaušība. Paiet laiks un tu atkal dari to pašu, atkal daba nostājas pret tevi jebšu drīzāk tavā pusē, cenšoties pasargāt. Tā rāda zīmes, notiek neparedzētas lietas, tu atceries pagātni un domā - atkal ir tieši tāpat un atkal es spītīgi kāpju uz tā paša grābekļa, skrienot ar pieri sienā cerībā, ka šoreiz viss būs citādāk. Kāpēc mēs esam tik sasodīti spītīgi radījumi? Varbūt tas ir nemirstošais optimisms, kas liek vienmēr saskatīt ko pozitīvu cilvēkos, ļaujot cerēt, ka viņi mainās? Varbūt tas vienkārši ir stulbums...

8. marts

Daudzas sievietes saka - nesaprotu šos svētkus, nesvinu utt. Arī es nevarētu teikt, ka īpaši svinu, taču atzīstiet, mīļās sievietes, ir taču patīkami saņemt ziedus vai izbaudīt pārsteigumus! :) Darbā puiši bija sarūpējuši kūkas, šampānieti un ziedus, neizpalika arī jauki vārdi par mums sievietēm. Pasākumam bija tāda īsta svētku garša, kāds pat izteicās, ka Ziemassvētku pasākumi darbā nav bijuši tik īpaši. Šogad vispār šķiet, ka kaut kā vairāk pievērsta uzmanība šai dienai. Tikko noskatījos video, kur Brīvības ielā 40 vīrieši apsveic dāmas, nu vai tas nav jauki un pozitīvi? Gan dziesmu iemācījušies, gan Žoržu pieaicinājuši :)

...annnnnalīīīīze....

Divpadsmit gadus nodarbojoties ar analīzi dien dienā vismaz 8 stundu garumā, tas nevilšus kļūst par dzīves veidu. Tu sāc analizēt visur un jebko. Tas nav pareizākais dzīves veids. Uzmodelēt kaut ko darbā, vadoties no pieejamās informācijas, ko esi ieguvis, tad to piedāvāt kādam, kas izvērtē, uzlabot - ir viens, taču darīt to dzīvē ir pavisam aplami. Izejot no mazumiņa un uzmodelējot situāciju, visbiežāk kļūdies, bet dzīvē, diemžēl, Tu ne vienmēr to vari kādam atrādīt un pielabot pēc papildus informācijas iegūšanas. Tas ir iemesls, kāpēc visam vienmēr ir jābūt atrunātam, izrunātam un skaidram, jo esmu racionāli domājošs cilvēks, man nepatīk dzīvot fantāzijās, taču ir grūti apstāties, bet vēl grūtāk pēc tam ar sevi sadzīvot.

"Kāpēc" sajūtas

Reiz brālis pateica pārsteidzošu lietu, kas man pat tagad, daudzus gadus vēlāk, joprojām ir palikusi atmiņā:

"Es viņu ienīstu. To ko es nesaprotu, es ienīstu, un viņu es nesaprotu."

Tas joprojām skan manā galvā, un es saprotu, kāpēc. Tajā brīdī es tik spilgti sajutu to, ko jūt viņš - apjukums, neskaidrība, dusmas. Kaut arī vēl bez lielas dzīves pieredzes un bagāžas tajā laikā, viņš "izspļāva" atziņu, kas precīzi definēja sajūtas, kuras iepriekš es nespēju atzīt. Man vienmēr vajag skaidrību, vienmēr vajag