Kāpēc cilvēkiem ir tendence padarīt pasauli drūmu?

Šāds jautājums man radies saistībā ar pēdējā laika populārāko ieradumu, pat varētu teikt - modes lietu, pie ik viena maksas pakalpojuma, bez kura var iztikt, gudri runāt pamācošā tonī par ziedošanu. Tā tas notiek gan attiecībā uz TV šovu balsojumiem, gan dažādiem sīkumiem draugos. Labdarība ir kolosāla lieta! Es to zinu, iespējams, pat vairāk kā liela daļa to moralizētāju, kuri Ziemassvētkus pavada, izsaiņojot dāvanas ģimenes lokā, nenojaušot, ko nozīmē salt pie zupas katla, to dalot tiem, kuriem svētkos nav kur iet. Šī iemesla dēļ es domāju, vai tiešām vajag cilvēkiem atņemt pat 50 santīmu prieku, iepotējot viņus pie katra izdevuma domāt - vai man to vajag, varbūt labāk citiem atdot? Uzskatu, ka visam ir jābūt līdzsvarā, cilvēks nevar dzīvot harmonijā pats ar sevi, ja viņam neatliek vairs nekādu prieku, bet visu ziedo citiem. Laime taču slēpjas mazumā, arī tajās dumjajās pikās, ar kurām viens otru draugos iemētā. Nepārprotiet - es neesmu maita! Nekas man nesasilda sirdi vairāk kā mirdzošas acis, maza bērna rokām uzzīmēta apsveikuma kartīte, jo kāds viņam šogad ir sagādājis Ziemassvētkus, bet tas viss var notikt bez liela pompa, sevis slavināšanas vai citu pateicības.

Patīkamu Jums visiem svētku gaidīšanas laiku! :)

Ehhh...

Sistēmā ievazāti vienādi jēdzieni lietām, kas ne tuvu nenozīmē vienu un to pašu. Lietotāja instrukcijās, protams, ir skaidrojums, ko kura lieta nozīmē, taču likt cilvēkam lasīt instrukciju, lai aizpildītu formā intuitīvi saprotamas lietas, ir dumji. Pie kam, šīs pēc būtības tik dažādās lietas figurē gandrīz līdzās, kas cilvēkus, manuprāt, mulsina vēl vairāk. Tiek lauzti šķēpi, kā pārsaukt un vai pārsaukt. Nav, protams, nāvējoši, taču tas būtu tas pats, kas aiziet pie kāda ciemos, kurš dzīvo 21. dzīvoklī un secināt, ka durvju zvani izvietoti pie kāpņutelpas ārdurvīm,  zvanu pogām nav ciparu vai arī visām virsū cipars '1'. Protams, var jau saskaitīt līdz 21 un nospiest pareizo, bet ērtāk taču būtu, ja numerācija uz pogām būtu korekta... Ne vienmēr izstrādātāji paskatās uz lietām no lietotāju skatu punkta, un tas reizēm ir skumji.

Kur sākas un beidzas robeža?

Kārtējo reizi, protams, TVnet publicē ļoti svarīgas ziņas :) Ne par to šis stāsts, stāsts par to, kā manī radās pārdomās par to, kur sākas un beidzas kailuma un pieklājības robežas, pēc šī raksta foto aplūkošanas. 

Paskatījos un nodomāju - tik pat labi varēja uz krūšu galiem vienkārši ar siekalām papīriņus uzlīmēt (kā vasarā sauļojoties uz deguna citi līmē), jo šis noteikti vairs nav pieklājīgs dekoltē. Es nesaprotu, kurā brīdī par krūtīm sākti uzskatīt tikai galiņi - parādīšu krūšu galus, būšu kailas krūtis parādījusi, bet, ja parāda visu citu, tās neskaitās plikas krūtis? Absurds.

Tas pats ar dibeniem. Jau krietnu laiku secinu, ka kaut kādā momentā ir sākuši uzskatīt, ka dibens sākas tikai tur, kur strings iegriežas, bet tā taču nav! Dibens sākas tur, kur viņš sākas, neatkarīgi no tā, cik dziļi apenes ierauj, tāpat arī krūtis, bet apkārt pilns ar meitenēm, kurām vasarā no svārkiem karājas laukā dibena vaigi, bet viņas domā, ka tās vēl ir kājas, jo biksītes iegriezušās miesā augstāk. Tai pat laikā, ja viņām uzpīpina vai piedāvā aizvest, viņas šausmonīgi sadusmojas, jo ko Jūs (!) - viņas taču nav nekādas palaistuves! A bet ar pliku dibenu ta staigā, ko tam vīrišķim domāt, kurš skaidri zina, kur sākas un beidzas kājas? :)

Kas interesanti, nu neesmu es puritāne, patīk dekoltē, īsi svārki un caurspīdīgi materiāli, taču, manuprāt, ir tomēr smalka robeža starp "skaisti un seksīgi" un "lēti un nepieklājīgi". Protams, viss iet uz priekšu attīstās un tā, bet, ja visu parāda, kur paliek noslēpums? Kur vieta fantāzijai? Un kur, galu galā, atklāšanas prieks partnerim? :)

Open ofisa dienasgrāmata jeb kā paiet dzīve atvērtā tipa ofisā

Apzīmējumu skaidrojumi, pirms sākt lasīt:

• Pretinieks - pretī sēdošs kolēģis,
• Pakaļnieks - aiz muguras sēdošs kolēģis,
• Blakuskolēģis - blakus sēdošs kolēģis.

Pirmās dienas jaunajā ofisā... kolēģis atnāk no labierīcībām (kurās ir izvietotas vairākas kabīnes ar sienām un atsevišķām durvīm, kas nesniedzas līdz grīdai, nu paliek taisni tā, lai padodu papīru, ja nu kādam beidzas) pēc gandrīz pusstundas pasēdēšanas un sūdzas, ka tā arī nav varējis savu lielo darīšanu nodarīt, jo redz kautrējies no tiem citiem blakus kabīnēs, kuri tik pat pacietīgi un klusi sēdējuši, gaidot, kad pārējie aizies.

Otrdiena. Laiks 12:41. Kolēģis ierodas darbā. Nožāvājās, sēžoties pie PC, kaut ko uzgrabināja un dziļdomīgi nomurmināja - SUKA! Laikam paroli aizmirsis, nodomāju...

Joprojām otrdiena, 12:47. Kolēģis kā vienmēr - austiņas uz ausīm, kaut ko falsetā dungo līdzi. Gribētu dzirdēt, kādu mūziku viņš klausās, ja šādi piedzied un izskatās pēc smagās mūzikas cienītāja.

Cita otrdiena. Joprojām open ofiss. Pretim sēdošais kolēģis runā pats ar sevi. No šodienas pretim sēdošie kolēģi tiks saukti par pretiniekiem. Falseta pīkstiens tikko apliecināja, ka tas ir ļoti piemērots nosaukums.

Kaut kāda diena. Blakuskolēģe nelaimīga. Pretinieks ne tikai falsetā pīkst, viņš arī nepārtraukti atraugājas. Par laimi es to nedzirdu, taču blakuskolēģei nav paveicies.

Daudzas citas dienas. Blakuskolēģes pretinieks joprojām atraugājas. Es joprojām nedzirdu - austiņas uz ausīm.

Diena pēc daudzām dienām. Blakuskolēģes pretinieks piecēlās un uztaisīja skaļu atraugu, kuru acīmredzami bija gribējis noturēt, bet izlauzās uz āru vēl baisāka, un aizgāja. Blakuskolēģe tā arī palika uz pauzes. Trūka tikai viena specefekta - vēja, kas izplivinātu kārtīgi blakuskolēģes matus.

Ceturtdiena. Pakaļniecei sākušās problēmas ar zobiem, vismaz pēc skaņas spriežot. Šķiet, ka nemitīgi kaut kas iesprūst, ko mēģina izvilkt visai skaļi caur zobiem. Sirsnīgi. Blakuskolēģei papildus pretinieka atraugām nu ir jauna aizraušanās - pakaļnieces raušana caur zobiem. Sākam apdomāt ideju par zobu diega nolikšanu uz galda.


Trešdiena. kaitinot blakuskolēģi esmu iemācījusies raut cauri zobiem. Tagad, kad pakaļniece nav darbā, varu imitēt blakuskolēģei tik ierasto darba vidi! Mīļi.

pēc ilga laika...Trešdiena 16:30......februāris. Blakuskolēģes pretinieks, kas man ir pretinieks pa diagonāli, iemācījies jaunu niķi - domāt pa diagonāli. galva tiek pagriezta pret mani un intensīvi domāts, skatoties uz manu pieri. Iedomājoties kādus neķītrus security algoritmus viņš man uz pieres zīmē, paliek neomulīgi. Kolēģe, kura mums nesanāk ne pakaļnieks, ne pretinieks, ieteica mēģināt gaisā izdzēst tās viņa domas ar straujām roku kustībām (kā nodzēšot tāfeli). Tā būs jādara.


joprojām tā pati diena pēc ilgā laika......ārā -20°. Pēc skaņām spriežot saprotu, ka daudzi slimo. Jauna kolēģe aiz manas blakuskolēģes. Iesnas. Kabatlakatiņu skaits = 0. Papīra dvieļi/tualetes papīrs = bezgalīgais ceļš kāpās. Pēc intensīvas raušanas uz iekšu pus darba diena garumā, arī man sāk sāpēt galva, iedomājoties kā sāp viņai. Blakuskolēģei dzima velnišķīga doma, nolikt rīt uz galda anonīmi kabatlakatiņus un deguna pilienus. Kāpēc ne? Grūti iedomāties, ka mēs vainīgas - varbūt Vasjam 3 rindas tālāk vāji nervi! Bet vispār mēs drīz varēsim veidot kori - caur zobiem raut, atraugāties, raut iesnas uz iekšu. Vajadzētu vēl kādu krekšķinātāju no blakus aizgalda pieaicināt.

Ceturtdiena. No visām pusēm sāka birt mesidži "BĻ*" un skanēt dusmīgi elsieni un pūtieni. Skaidrs. Visi lasa priekšniecības mailu par to, ka šogad prēmijas neredzēt kā savas ausis, ar parakstu "Paldies par sapratni". Atlikušo dienas daļu pasludināju par "Paldies par sapratni" laiku. Darba laika uzskaites sistēma laiku norakstam uz administratīvo bulshitu ar komentāru "Centos saprast".

Piektdiena. Marts. Totāls bezgaiss. Pie pretinieka pienākusi dāma, kura sasmaržojusies ar ko tādu, kas liek kuņģa saturam vēlēties izlīst laukā palūrēt, kas te tā smird.

Ir jūlija beigas. Iesnas kolēģei joprojām nav beigušās...Lai dzīvo iekšiņrāvēji!

Kārtējā kaut kāda diena. Puikām atkal aizdambējusies tualete. Viņi, šķiet, pārtiek no kaut kā lielāka, kā mēs meitenes.
Turpinājums sekos...

Latvijā kā jau Latvijā

Dikti sasmējos, lasot TVnetā par mūsu meteo dienesta izdarībām, ieviešot maksu par laika ziņām, plus palūdzot kaimiņvalstīm liegt iespēju no Latvijas IP tikt pie viņu datiem, kur arī, protams, redzams Latvijas laiks. Smieklus izraisīja tas, ka laikam jau vadošo darbinieku domāšana tālāk par kaimiņvalstīm nesniedzas un nav zināmi citi interneta avoti, kur var iegūt vēl detalizētāku informāciju par laikapstākļiem pie mums, pat par stundām. Protams, par brīvu. Gardi noķiķinājusies, lasīju komentārus, kur atradu foršu pērli:

Ierosinājums!!
Vakar 12:43Vajag slēgt piekļuvi "Wikipedia" jo drīz būs gatava "Gaismas Pils", kur par maksu varēs visu uzzināt.

Jancīgi

Šodien, braucot pa Brīvības ielu, redzēju ejam vienu dāmīti, nu sapucēta tāda! Sarkans mētelis, pūkas ap kaklu, pieguļošas bikses, zābaki sarkani, melna lakādas somiņas - nu glauna! A pie rokas!!! Čalis no rajona....biksēm strīpas...novalkātas sietiņbotes, kaut kāda sporta jaka... bet!!! Galvā bija sarkana naģene - pieskaņojies. :)

Brokastis ar pārdomām par nacionālismu

Jo vairāk skatos sižetus ar Nacionālās apvienības piedalīšanos, jo vairāk iesakņojas manī riebums pret fanātismu. Fanātisma vieta tomēr ir un paliek zinātne, kur fanātisms ir dzinējspēks un attīstības garants. Nedomāju, ka politikā ir vajadzīgi fanātiķi, kuru fanātisms jau brīžiem liek domāt par intelekta trūkumu, bet attieksme pret krievvalodīgajiem ir augstprātīga un diskriminējoša. Tas tikai šķeļ sabiedrību. Varētu ko tādu saprast, ja šādi attiektos tieši pret tiem cilvēkiem, kuri okupēja Latviju, bet ko tad ir nodarījis tas krievvalodīgais, kurš te ir dzimis, dzīvojis, maksājis nodokļus, kurus, starp citu, tērē arī Nacionālā apvienība. Nesaprotu un nesapratīšu kā pieauguši un izglītoti cilvēki par sabiedrības daļu var runāt vai drīzāk nerunāt, izliekoties, ka tāda nav, vai raugoties uz to kā uz kaut kādu kaku. Domāju, ka valdībā nav vietas šādiem cilvēkiem, kuru fanātisms jau sasniedzis diskriminējošas robežas, runājot par cilvēkiem ar attieksmi  "tie tur" vai cenšoties izlikties, ka viņu nav. Matemātikas zināšanas arī ir pārsteidzošas, jo negodīgi ir paņemt koalīcijā SC, jo redz - cilvēki vilsies. Dīvaina matemātika... ja SC nepaņemt, tad taču vilsies vairāk cilvēku, jo par viņiem balsoja stipri vairāk.. Ak jā! Aizmirsu - tie taču nav cilvēki /ironisks smiekls NA virzienā/

Esmu latviete, ilgu laiku esmu bijusi visai liela patriote, iespējams, esmu joprojām, ja nedomājam, ka šī valsts man dziļi riebj kā institūcija nevis zeme, bet... man riebjas nacionālisti, jo viņi ir kā aitas, kurām uz acīm klapes, vienkārši brien pa sakņu dārzu uz priekšu, visu izmīdot, uzstājīgi blējot un neskatoties un neieklausoties.

Manuprāt, mūsu sabiedrības lielākā problēma ir egoistiskais un dziļi subjektīvais skatījums uz apkārtējo, kā arī jebkā  izvērtēšana, raugoties tikai un vienīgi no savu vajadzību skatu punkta.

Politiskā virtuve jebšu ēdiens, kas vairs nav baudāms

Pēdējā laikā daudz nākas domāt par vērtībām, kā arī par to skalu sabiedrībā. Pārdomas rosinājis Lemberga pirktais raidlaiks LNT. Es, protams, saprotu, ka nauda nesmird, bet tomēr šķiet nepieņemami tirgot kādam raidlaiku, lai viņš gānās par kādu citu. Es vēl pieņemtu, ja tā būtu pašreklāma ar mērķi padarīt sevi pūkainu, bet citus noliekot, labāki taču nepaliekam, gluži otrādi... Līdz šim šķita, ka tāda mūsdienu jaunākās paaudzes būtiskākā iezīme, cīnoties ar kompleksiem, pazemoti tiek citi, iedomājoties, ka tā tiek celta paša vērtība. Var jau būt, ka paša acīs jā, ja Dievs nav piešķīris īpaši daudz prāta, bet normāli domājoša cilvēka acīs, kuram ir kaut kādas morāles un ētikas normas, šādām lietām nebūtu jābūt pieņemamām. Nu nekļūstam mēs labāki, skaistāki, gudrāki, godīgāki vai nevainīgāki, citos nomelnojot. Gribētos ticēt, ka tomēr mūsdienu sabiedrībā vēl ir saglabājušās kādas robežas, morāle un kaut kas tīrs.

Lai nebūtu tik skumja nots, citēšu, manuprāt, asprātīgāko komentāru no TVnet ievietotā raksta, ka Lembergs atkal nopircis raidlaiku:

indikopleiss Pirms 5 stundām un 35 min

Es gānu Lembergu tāpat, bez raidlaika pirkšanas.

Smadzeņgrauzis

Papētot bērnu/pusaudžu aktuālākās "problēmas" dažādās interneta vietnēs, rodas sajūta, ka smadzenes samazinās proporcionāli pavadītajam laikam internetā. Kaut kāds vīruss vai varbūt vienkārši smadzeņu ēdājs. Var jau būt, ka, ja manā bērnībā būtu bijuši plaši pieejami dažādi interneta resursi, mana mūža lielākā problēma būtu - dzēst kontu vai nē, kādas šmotkas nopirkt virtuālajā veikalā un uzģērbt savam virtuālajam tēlam, ar kādu čali virtuāli draudzēties - un par to es runātu blogos, forumos un visur kur vien iespējams, tomēr man šķiet, ka iepriekšējās paaudzes spēja interesēties arī par ko citu... Reizēm man liekas, ka cilvēku suga vienkārši ar katru dienu paliek dumjāka, pikam neapturami un neatgriezeniski. Nesen noskatījos filmu, neatceros nosaukumu, saturiski arī bija totāli garām, kaut gan sava daļa kripatas patiesības tur bija. Armijas eksperimenta laikā iesaldē vīrieti un sievieti, armijas vadība tiek mainīta, par eksperimentu aizmirsts, iesaldētie pamostas 500 gadus vēlāk... Un nākotnē visi ir totāli stulbi, līdz tādām galējībām, kas šokē. Reizēm aizdomājoties šķiet, ka arī realitātē tāda būs nākotne pēc 500 gadiem.. varbūt pat tik daudz nevajadzēs...

Cilvēkiem vairāk laika būtu jāpavada ārpus mājas, ārpus interneta, jo īpaši bērniem, jo viņi degradējas, paliek tik dumji, ka nespēj aizdomāties līdz tam, ka nopuvuši virtuālie dārzeņi viņu virtuālajā fermā ir nekas salīdzinājumā ar to, ka citur pasaulē bērniem nav ko ēst un nav kur mācīties, tikai šaubos vai viņi par ko tādu nojauš...

Otra pusīte

"Vakar atradu otro pusīti. Visu nakti mērīju - laikam nav mana" :( :D

Autors šim trāpīgajam tekstam nezināms...

Draudzība

Problēma nav draugu trūkums, problēma ir draudzības trūkums. /Tomass Fulers/

Tā jau saka, ka draugi atklājas nelaimē... Kas pats dīvainākais, ka tieši nelaimē tu cilvēks saproti, cik aplami esi vērtējis cilvēkus. Tas kurš licies tuvs, izrādās tāls... bet tas, kuru esi uzskatījis par garāmgājēju, sniedz palīdzīgu roku un atbalstu...