Otra pusīte

"Vakar atradu otro pusīti. Visu nakti mērīju - laikam nav mana" :( :D

Autors šim trāpīgajam tekstam nezināms...

Draudzība

Problēma nav draugu trūkums, problēma ir draudzības trūkums. /Tomass Fulers/

Tā jau saka, ka draugi atklājas nelaimē... Kas pats dīvainākais, ka tieši nelaimē tu cilvēks saproti, cik aplami esi vērtējis cilvēkus. Tas kurš licies tuvs, izrādās tāls... bet tas, kuru esi uzskatījis par garāmgājēju, sniedz palīdzīgu roku un atbalstu...

Gūt var dodot

"Gūt var dodot" tas ir teiciens, kam ir dziļa morāla jēga, taču vairāk vai mazāk, to vienmēr esmu uztvērusi kā vienīgi aksiomu, kuru tā patiesi neesmu izpratusi, jo lielāks prieks taču ir ņemt. Gadiem ejot, šķiet, mainās vērtību skala un uztvere, kaut kādā brīdī tu beidzot saproti šī teiciena patieso jēgu. Tādā brīdī, tuvojoties Ziemassvētkiem, top skaidrs, ka šo svētku nozīme ir samaitāta, kam par iemeslu ir materiāli izkropļotā uztvere. Es negribu komerciālus Ziemassvētkus! Gribu izjust to patieso garšu, sniedzot prieku citiem. Tā ir īstenā šo svētku nozīme - būšana kopā, prieka sagādāšana citiem, neko neprasot pretī, jo nav lielākas algas par dzirkstošu prieku bērnu acīs, par siltu pateicību izmisušā skatienā.

wtf

Uz vecumu viss tikai grūtāk paliek.. fakts... kamēr tikai 20.. jīhā! sporto uz visām pusēm, pietuvojas lieliem soļiem 30 un tu saproti, ka esi sajāts tik tāl, ka pats vairs nesaproti ko gribi un kāpēc. Saproti ka tīrais un skaistais pēc kā esi tiecies, nepastāv. Dzīve ilūziju pasaulē kļuvusi pārāk apgrūtinoša un reālās iespējas paveikt ko skaistu un paliekošu līdzinās nullei. wtf?

Īstā vai neīstā - sāpīga

Šodien izlasīju - īstu mīlestību esot vērts gaidīt... vai ko tamlīdzīgu... jautājums - cik ilgi un kā tu zināsi, ka tā ir īsta? Vai ka īstā nepaslīd garām... ka nepamani...neizmanto...
Varbūt īstu mīlestību nevar palaist garām... varbūt tā nāk kā milzīgs buldozers taisni virsū, un, pirms tu esi ko pamanījis, tā tevi jau ir sabradājusi - jā sabradājusi, jo domāju, ka jebkura mīlestība, jo vairāk, ja tā ir īsta - beidzas ar lielu blīkšķi, un viss, kas mums paliek - brūces, kuras, smilkstēdami kaktā, varam aplaizīt solot - nekad vairs, nemūžam! Iet un atkal apdauzīties. Teiksi, ka tā nav īsta mīlestība? Kāda tad ir?
Kas vispaar ir mīlestība un kas ir īsta? Cik reiz dzīvē var būt lielā mīlestība? Vienreiz... un arī tad, ja paveicas. Tātad nekā tāda nav. Viss ir vienkaarši - mēs nogurstam, padodamies un atļaujam kādam būt blakus, izliekamies, ka neredzam viņa trūkumus, kas varbūt nav trūkumi, bet mūs kaitina. Mēs paciešam, jo pastāv bažās - ja nu nekad neko nesatiksim?! Bet visiem taču gribas kādu mīlēt un būt mīlētiem, pat tiem, kas to noliedz - jo vairāk tiem... Un arī man, bet es spītīgi apgalvošu un sev iestāstīšu, ka man nē, ka es varu iztikt... un iztikšu!!!