Sevis neizmainīšana sīkumos

Šodien izlasīju vienu rakstu par apvainošanos, ziloņa izpūšanu no mušas, piedošanu, aizmiršanu un sevis treniņiem, lai tas vispār izdotos. Tas mani uzvedināja uz domām un atmiņām par sevi pašu, un lika izdarīt kaut kādus secinājumus.

Savulaik man bija tendence ilgi turēt sevī kaut kādu aizvainojumu, pat, ja ārēji es to neizrādīju, tas manī dzīvoja. Komplektā ar to visu nāca "cepšanās" par sīkumiem, kuri tad, protams, nešķita sīkumi, kaudzēm pārdzīvojumu par tik dumjām lietām, ka tagad nesaprotu, kā es varēju šādās lietās tērēt savu laiku. Es nekad neko nespēju aizmirst, tas man vilkās līdzi kā smaga nasta, un, lai arī apzinājos, ka tas mani reāli sagrauj, es nespēju sevi mainīt. Sāku lasīt dažādu literatūru, lai mainītu kaut kādu skatījumu uz dzīvi un lietām, lai kaut kā sevī apslāpētu augošo niknumu, kurš ar katru aizvainojumu, kā tāds putekļu kamols, vēlās aizvien lielāks un lielāks. Nekas nelīdzēja. Lai kādus treniņus es izmēģināju, viss palika pa vecam, bet tad sākās pārmaiņas, dzīve sāka šaustīt ar tādām lietām un notikumiem, kurus es vairs nespēju ietekmēt, atlika vai nu sabrukt, vai tomēr saņemties un dzīvot tālāk. Es izvēlējos otro. Tas liek izdarīt secinājumu, ka, kamēr patiešām nav noticis, kas tāds, par ko ir vērts satraukties, un masveidā, tikmēr ir ļoti grūti mainīt savu dzīves un lietu uztveri. No vienas puses, ir daudz sliktā, bet ir arī tā mākonīša zelta maliņa - es esmu iemācījusies sevi savākt, nesatraukties, nepārdzīvot un neraudāt par lietām, kuras mainīt nav manos spēkos, jo man vienkārši ir žēl sava laika kam tādam, un, kad man pirms kāda laika kāds draugs teica - cilvēks uztraucas un pārdzīvo tik daudz, cik pats sev ļauj, es to sapratu, ai kā sapratu! Agrāk es būtu teikusi - pupu mizas, tas nav iespējams utt, bet tagad es to tik ļoti labi saprotu, jo es protu sevi kontrolēt. Tai pat laikā es ļoti labi saprotu arī tos cilvēkus, kuri tam nepiekristu, un zinu, ka nav vērts dot padomus, jo nav vienas receptes, pie katra tas viss atnāk citādāk, ja atnāk...

Gribētos novēlēt tiem, kuriem tas vēl nav izdevies, lai viņiem apziņa par to, kas patiešām šajā dzīvē ir svarīgs, atnāktu mazāk sāpīgā veidā, jo mēs tik ļoti bieži sevi iztērējam sīkumiem, ka dzīve paskrien garām nemanot... Mēs nepamanām sniegpārslu un apsnigušo koku burvību, pavasara pirmo svaigumu, vasaras siltās naktis un rudens košās nokrāsas. Lai jums tas viss nepaiet secen! :)