Politiskā virtuve jebšu ēdiens, kas vairs nav baudāms

Pēdējā laikā daudz nākas domāt par vērtībām, kā arī par to skalu sabiedrībā. Pārdomas rosinājis Lemberga pirktais raidlaiks LNT. Es, protams, saprotu, ka nauda nesmird, bet tomēr šķiet nepieņemami tirgot kādam raidlaiku, lai viņš gānās par kādu citu. Es vēl pieņemtu, ja tā būtu pašreklāma ar mērķi padarīt sevi pūkainu, bet citus noliekot, labāki taču nepaliekam, gluži otrādi... Līdz šim šķita, ka tāda mūsdienu jaunākās paaudzes būtiskākā iezīme, cīnoties ar kompleksiem, pazemoti tiek citi, iedomājoties, ka tā tiek celta paša vērtība. Var jau būt, ka paša acīs jā, ja Dievs nav piešķīris īpaši daudz prāta, bet normāli domājoša cilvēka acīs, kuram ir kaut kādas morāles un ētikas normas, šādām lietām nebūtu jābūt pieņemamām. Nu nekļūstam mēs labāki, skaistāki, gudrāki, godīgāki vai nevainīgāki, citos nomelnojot. Gribētos ticēt, ka tomēr mūsdienu sabiedrībā vēl ir saglabājušās kādas robežas, morāle un kaut kas tīrs.

Lai nebūtu tik skumja nots, citēšu, manuprāt, asprātīgāko komentāru no TVnet ievietotā raksta, ka Lembergs atkal nopircis raidlaiku:

indikopleiss Pirms 5 stundām un 35 min

Es gānu Lembergu tāpat, bez raidlaika pirkšanas.

Smadzeņgrauzis

Papētot bērnu/pusaudžu aktuālākās "problēmas" dažādās interneta vietnēs, rodas sajūta, ka smadzenes samazinās proporcionāli pavadītajam laikam internetā. Kaut kāds vīruss vai varbūt vienkārši smadzeņu ēdājs. Var jau būt, ka, ja manā bērnībā būtu bijuši plaši pieejami dažādi interneta resursi, mana mūža lielākā problēma būtu - dzēst kontu vai nē, kādas šmotkas nopirkt virtuālajā veikalā un uzģērbt savam virtuālajam tēlam, ar kādu čali virtuāli draudzēties - un par to es runātu blogos, forumos un visur kur vien iespējams, tomēr man šķiet, ka iepriekšējās paaudzes spēja interesēties arī par ko citu... Reizēm man liekas, ka cilvēku suga vienkārši ar katru dienu paliek dumjāka, pikam neapturami un neatgriezeniski. Nesen noskatījos filmu, neatceros nosaukumu, saturiski arī bija totāli garām, kaut gan sava daļa kripatas patiesības tur bija. Armijas eksperimenta laikā iesaldē vīrieti un sievieti, armijas vadība tiek mainīta, par eksperimentu aizmirsts, iesaldētie pamostas 500 gadus vēlāk... Un nākotnē visi ir totāli stulbi, līdz tādām galējībām, kas šokē. Reizēm aizdomājoties šķiet, ka arī realitātē tāda būs nākotne pēc 500 gadiem.. varbūt pat tik daudz nevajadzēs...

Cilvēkiem vairāk laika būtu jāpavada ārpus mājas, ārpus interneta, jo īpaši bērniem, jo viņi degradējas, paliek tik dumji, ka nespēj aizdomāties līdz tam, ka nopuvuši virtuālie dārzeņi viņu virtuālajā fermā ir nekas salīdzinājumā ar to, ka citur pasaulē bērniem nav ko ēst un nav kur mācīties, tikai šaubos vai viņi par ko tādu nojauš...

Otra pusīte

"Vakar atradu otro pusīti. Visu nakti mērīju - laikam nav mana" :( :D

Autors šim trāpīgajam tekstam nezināms...

Draudzība

Problēma nav draugu trūkums, problēma ir draudzības trūkums. /Tomass Fulers/

Tā jau saka, ka draugi atklājas nelaimē... Kas pats dīvainākais, ka tieši nelaimē tu cilvēks saproti, cik aplami esi vērtējis cilvēkus. Tas kurš licies tuvs, izrādās tāls... bet tas, kuru esi uzskatījis par garāmgājēju, sniedz palīdzīgu roku un atbalstu...

Gūt var dodot

"Gūt var dodot" tas ir teiciens, kam ir dziļa morāla jēga, taču vairāk vai mazāk, to vienmēr esmu uztvērusi kā vienīgi aksiomu, kuru tā patiesi neesmu izpratusi, jo lielāks prieks taču ir ņemt. Gadiem ejot, šķiet, mainās vērtību skala un uztvere, kaut kādā brīdī tu beidzot saproti šī teiciena patieso jēgu. Tādā brīdī, tuvojoties Ziemassvētkiem, top skaidrs, ka šo svētku nozīme ir samaitāta, kam par iemeslu ir materiāli izkropļotā uztvere. Es negribu komerciālus Ziemassvētkus! Gribu izjust to patieso garšu, sniedzot prieku citiem. Tā ir īstenā šo svētku nozīme - būšana kopā, prieka sagādāšana citiem, neko neprasot pretī, jo nav lielākas algas par dzirkstošu prieku bērnu acīs, par siltu pateicību izmisušā skatienā.