Jūtos kā slaucams lops

Esmu rūgtuma pilna un dusmīga uz šo valsti. Es ļoti gribētu ieskatīties acīs cilvēkiem, kuri lemj par nodokļu un pabalstu apjomu, un pajautāt - kuru galu viņi izmanto domāšanai, kad pieņem lēmumus? Vai tiešām es tieku sodīta to vietā, kuri nemaksā nodokļus? Nedomāju, ka tas ir godīgi. Katru mēnesi no manis valsts "noslauc" ļoti pieklājīgu summu, taču, kad es saslimstu, man vienkārši ieņirdz sejā. Sākas kaut kāds izdzīvošanas realitātes šovs. Kā ar 2x mazāku naudu lai cilvēks nomaksā rēķinus un ārstējas? Sistēma ir sapuvusi un tā nedarbojas, vai tiešām tas nav saprotams? Zāles maksā ļoti dārgi. Bezmaksas medicīna? Kas tā tāda?! Neesmu izmantojusi un neizmantošu, jo, stāvot rindā uz pakalpojumiem ar ģimenes ārsta norīkojumu, ātrāk pekas atstiept var kā kaut ko sagaidīt, un es pat nerunāšu par to, ka tas paildzina "superīgo" slimības lapu, kuru, starp citu, apliek ar nodokli! (nezinu vai visu vai daļu, bet padzirdot šādu jaunumu no VSAA darbinieces, manas smadzenes atslēdzās uz tālākās informācijas uzņemšanu). Gada beigās kvotas ir iztērētas, bezmaksas izmeklējumu nemaz nav pieejami, pie kam gribas izvēlēties speciālistu, kurš ir labs un zinošs nevis to, kurš nu sanāk ģimenes ārstam pa kabatai. Viss, kas šajā valstī atliek - iet uz darbu un nomirt. Var jau būt, ka valstij ir izdevīgāk, ja cilvēki neārstējas, daļa apmirst, daļai iestājas invaliditāte, bet arī invaliditātes pabalstiem visticamāk ir griesti, tātad valsts no šādas attieksmes pret savu iedzīvotāju tikai iegūst. Secinājums - godīgs cilvēks mūsu valstī ārstēties nevar atļauties. Aizvien vairāk pārliecinos, ka nemaksājot nodokļus es varētu izveidot pietiekoši lielu uzkrājumu, lai, iegūstot arodslimību, es to varētu arī izārstēt kā pienākas, nevis doties uz darbu, apzinoties, ka pēc pāris gadiem es būšu norakstāms vraks, jo divu gadu laikā es neesmu spējusi izturēt uz slimības lapas pietiekoši ilgi, lai izārstētos, bet esmu gājusi uz darbu, jo slimības laikā man rēķinu apmaksu neviens neatceļ, bet, šķiet, augšā to pat nenojauš.

Meli

Noskatījos filmu He's Just Not That Into You... Filmas varoņi melo un pinas melos. Ir gan baltie meli, ko mēs mēdzam teikt cilvēkiem, kad negribam viņus sāpināt, ir arī melnie meli, kurus sakām, kad gribam pasargāt paši sevi no atbildības uzņemšanās. Bet visļaunākie ir meli pašam sev, kas mums liek izniekot dzīvi muļķībām un kaut kā gaidīšanai, kas nekad nenotiks. Filma, kas man lika aizdomāties par to, kā tad ir manā dzīvē, vai arī es mēdzu melot sev, saviem draugiem, lai viņus pasargātu, lai gan varbūt, lai apsargātu sevi no nepatīkamiem mirkļiem, vai laizu savas rētas kā tāds paklīdis kaķēns? Mēs tiešām sadomājam dažādus iemeslus un attaisnojumus sev un citiem cilvēkiem, lai tikai sev melotu un sevi mierinātu. Es iesaku noskatīties gan vīriešiem, gan sievietēm. Puikiem galvenokārt tādēļ, lai aizdomātos, kāpēc sievietes reizēm sadomājas un kaut ko gaida, meitenēm tāpēc, lai saprastu, ka nevajag lieki šķiest savu laiku gaidīšanā, jo ja viņam Tu patiešām patiksi, viņš Tevi atradīs.

Kāpēc cilvēkiem ir tendence padarīt pasauli drūmu?

Šāds jautājums man radies saistībā ar pēdējā laika populārāko ieradumu, pat varētu teikt - modes lietu, pie ik viena maksas pakalpojuma, bez kura var iztikt, gudri runāt pamācošā tonī par ziedošanu. Tā tas notiek gan attiecībā uz TV šovu balsojumiem, gan dažādiem sīkumiem draugos. Labdarība ir kolosāla lieta! Es to zinu, iespējams, pat vairāk kā liela daļa to moralizētāju, kuri Ziemassvētkus pavada, izsaiņojot dāvanas ģimenes lokā, nenojaušot, ko nozīmē salt pie zupas katla, to dalot tiem, kuriem svētkos nav kur iet. Šī iemesla dēļ es domāju, vai tiešām vajag cilvēkiem atņemt pat 50 santīmu prieku, iepotējot viņus pie katra izdevuma domāt - vai man to vajag, varbūt labāk citiem atdot? Uzskatu, ka visam ir jābūt līdzsvarā, cilvēks nevar dzīvot harmonijā pats ar sevi, ja viņam neatliek vairs nekādu prieku, bet visu ziedo citiem. Laime taču slēpjas mazumā, arī tajās dumjajās pikās, ar kurām viens otru draugos iemētā. Nepārprotiet - es neesmu maita! Nekas man nesasilda sirdi vairāk kā mirdzošas acis, maza bērna rokām uzzīmēta apsveikuma kartīte, jo kāds viņam šogad ir sagādājis Ziemassvētkus, bet tas viss var notikt bez liela pompa, sevis slavināšanas vai citu pateicības.

Patīkamu Jums visiem svētku gaidīšanas laiku! :)

Ehhh...

Sistēmā ievazāti vienādi jēdzieni lietām, kas ne tuvu nenozīmē vienu un to pašu. Lietotāja instrukcijās, protams, ir skaidrojums, ko kura lieta nozīmē, taču likt cilvēkam lasīt instrukciju, lai aizpildītu formā intuitīvi saprotamas lietas, ir dumji. Pie kam, šīs pēc būtības tik dažādās lietas figurē gandrīz līdzās, kas cilvēkus, manuprāt, mulsina vēl vairāk. Tiek lauzti šķēpi, kā pārsaukt un vai pārsaukt. Nav, protams, nāvējoši, taču tas būtu tas pats, kas aiziet pie kāda ciemos, kurš dzīvo 21. dzīvoklī un secināt, ka durvju zvani izvietoti pie kāpņutelpas ārdurvīm,  zvanu pogām nav ciparu vai arī visām virsū cipars '1'. Protams, var jau saskaitīt līdz 21 un nospiest pareizo, bet ērtāk taču būtu, ja numerācija uz pogām būtu korekta... Ne vienmēr izstrādātāji paskatās uz lietām no lietotāju skatu punkta, un tas reizēm ir skumji.

Kur sākas un beidzas robeža?

Kārtējo reizi, protams, TVnet publicē ļoti svarīgas ziņas :) Ne par to šis stāsts, stāsts par to, kā manī radās pārdomās par to, kur sākas un beidzas kailuma un pieklājības robežas, pēc šī raksta foto aplūkošanas. 

Paskatījos un nodomāju - tik pat labi varēja uz krūšu galiem vienkārši ar siekalām papīriņus uzlīmēt (kā vasarā sauļojoties uz deguna citi līmē), jo šis noteikti vairs nav pieklājīgs dekoltē. Es nesaprotu, kurā brīdī par krūtīm sākti uzskatīt tikai galiņi - parādīšu krūšu galus, būšu kailas krūtis parādījusi, bet, ja parāda visu citu, tās neskaitās plikas krūtis? Absurds.

Tas pats ar dibeniem. Jau krietnu laiku secinu, ka kaut kādā momentā ir sākuši uzskatīt, ka dibens sākas tikai tur, kur strings iegriežas, bet tā taču nav! Dibens sākas tur, kur viņš sākas, neatkarīgi no tā, cik dziļi apenes ierauj, tāpat arī krūtis, bet apkārt pilns ar meitenēm, kurām vasarā no svārkiem karājas laukā dibena vaigi, bet viņas domā, ka tās vēl ir kājas, jo biksītes iegriezušās miesā augstāk. Tai pat laikā, ja viņām uzpīpina vai piedāvā aizvest, viņas šausmonīgi sadusmojas, jo ko Jūs (!) - viņas taču nav nekādas palaistuves! A bet ar pliku dibenu ta staigā, ko tam vīrišķim domāt, kurš skaidri zina, kur sākas un beidzas kājas? :)

Kas interesanti, nu neesmu es puritāne, patīk dekoltē, īsi svārki un caurspīdīgi materiāli, taču, manuprāt, ir tomēr smalka robeža starp "skaisti un seksīgi" un "lēti un nepieklājīgi". Protams, viss iet uz priekšu attīstās un tā, bet, ja visu parāda, kur paliek noslēpums? Kur vieta fantāzijai? Un kur, galu galā, atklāšanas prieks partnerim? :)