piektdiena, 2011. gada 23. septembris

Brokastis ar pārdomām par nacionālismu

Jo vairāk skatos sižetus ar Nacionālās apvienības piedalīšanos, jo vairāk iesakņojas manī riebums pret fanātismu. Fanātisma vieta tomēr ir un paliek zinātne, kur fanātisms ir dzinējspēks un attīstības garants. Nedomāju, ka politikā ir vajadzīgi fanātiķi, kuru fanātisms jau brīžiem liek domāt par intelekta trūkumu, bet attieksme pret krievvalodīgajiem ir augstprātīga un diskriminējoša. Tas tikai šķeļ sabiedrību. Varētu ko tādu saprast, ja šādi attiektos tieši pret tiem cilvēkiem, kuri okupēja Latviju, bet ko tad ir nodarījis tas krievvalodīgais, kurš te ir dzimis, dzīvojis, maksājis nodokļus, kurus, starp citu, tērē arī Nacionālā apvienība. Nesaprotu un nesapratīšu kā pieauguši un izglītoti cilvēki par sabiedrības daļu var runāt vai drīzāk nerunāt, izliekoties, ka tāda nav, vai raugoties uz to kā uz kaut kādu kaku. Domāju, ka valdībā nav vietas šādiem cilvēkiem, kuru fanātisms jau sasniedzis diskriminējošas robežas, runājot par cilvēkiem ar attieksmi  "tie tur" vai cenšoties izlikties, ka viņu nav. Matemātikas zināšanas arī ir pārsteidzošas, jo negodīgi ir paņemt koalīcijā SC, jo redz - cilvēki vilsies. Dīvaina matemātika... ja SC nepaņemt, tad taču vilsies vairāk cilvēku, jo par viņiem balsoja stipri vairāk.. Ak jā! Aizmirsu - tie taču nav cilvēki /ironisks smiekls NA virzienā/

Esmu latviete, ilgu laiku esmu bijusi visai liela patriote, iespējams, esmu joprojām, ja nedomājam, ka šī valsts man dziļi riebj kā institūcija nevis zeme, bet... man riebjas nacionālisti, jo viņi ir kā aitas, kurām uz acīm klapes, vienkārši brien pa sakņu dārzu uz priekšu, visu izmīdot, uzstājīgi blējot un neskatoties un neieklausoties.