Par 50 santīmiem uz elli?

Jau krietnu laiku nākas pārvietoties ar sabiedrisko transportu, jo darbs pārcēlies no centra uz čuhņu. Tad nu šajā krietnajā laikā esmu tā kārtīgi pavērojusi RS trolejbusu vadītājus. Savas drošības labad, labos laika apstākļos izvēlos iet ar kājām, veselīga pastaiga un mazākas iespējas izraut sev rokas vai kājas no vietām. Tad nu par maniem novērojumiem un secinājumiem...

Pirmais novērojums - papētot trolejbusu vadītāju strauji pieaugušo vidējo vecumu, secinu, ka situācija valstī tiešām ir traģiska un normālos darba gados esošais darba spēks no valsts ir izbraucis, citādi diez vai tik daudz gandrīz pensijas vecuma (reizēm pat pensijas vecuma) vadītāju būtu pie sabiedriskā transporta stūres.

Otrs mans novērojums un pirmā versija, kas attaisno ikgadējo biļešu cenu kāpumu, bet drošības samazināšanos - vadītāji savas tiesības ir vinnējuši loterijā jebšu RS tās viņiem uzdāvinājis Ziemassvētkos. Šī paša novērojuma otra versija - vadītāji ēd kaut kādas aizliegtas sēnes un iedomājas, ka pārvadā kartupeļu maisus.

Trešais mans novērojums jeb drīzāk pieņēmums - trolejbusu vadītāji ir dziļi nelaimīgi cilvēki, kuriem personiskajā dzīvē galīgi neiet, darbs riebjas, tāpēc viņi izklaidējas, uzņemot ātrumu starp luksoforiem, bet pie tiem strauji bremzējot. Pieļauju, ka ir visai uzjautrinoši vērot, kā cilvēki mēģina noturēties kājās, kad pats stabili sēdi :D

Pārdomas pēc Staro Rīga 2012

Uzdūros internetā uz balsošanu par Staro Rīga 2012 objektiem. Secināju - mana gaume ir absolūti šķība un greiza attiecībā pret vairuma balsotāju gaumi. Ja es fanoju par operas fasādi, pīlītēm Vērmanī, Laimas torņa ideju, kas cilvēkiem lika smaidīt, acīm Trokšņu ielā, kuras knipsējot bez zipspuldzes, attēlos izskatījās kā 3D acis, un dažiem mazajiem objektiem, tad vairumam tomēr paticis Lattelecom tilts, Vanšu tilts, bibliotēkas dejotāji un citas lietas, kas man šķiet nesaprotamas. Nu labi, atzīšos, Lattelecom tiltā tomēr kaut kas bija - daudz gaismiņu, ziemsvēcīgi utt, skaidrs, ka cilvēkiem tas patīk, bet dejotāji uz bibliotēkas sienas?!? Es vēl saprastu, ja balsotu par dejotājiem uz Okupācijas muzeja mītnes Raiņa bulvārī, kas vismaz garastāvokli uzlaboja. Un Vanšu titls?! Tad jau daiļāki izskatījās ar lampiņām izrotātie krūmi pie Kaļķu vārtiem (kas gan nebija starošanas objekts) vai lampas apēdušais Steiku haosa bullis. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, tomēr žēl, ka daudzi objekti, kuros bija ielikta brīnišķīga ideja, netika novērtēti, bet balsots tiek par Gondolām un citiem man neizprotamiem darbiem, tai skaitā arī lidojošo šķīvīti. Var jau būt, ka es daudzos darbos esmu saskatījusi ideju, kuras tur nav, un neesmu spējusi atrast to nepārspējamo ideju darbos, par kuriem tiek balsots, tomēr man daži no līderiem joprojām šķiet nepievilcīgi un pēdējās vietās palikušie nepelnīti atstāti novārtā. Ieteikumi nākamo gadu dalībniekiem, lai uzvara būtu nodrošināta, savienot kopā pēc iespējas vairāk lampiņu, panākt, lai tās mirgo, skrien utt, vai arī apgaismot pēc iespējas lielāku laukumu, tad uzvara būs garantēta, jo tas ir tas, kas, acīmredzot, cilvēkiem patīk visvairāk.

...bez vārdiem...

Katram (pat tādam rūdītam ciniķim kā man) pienāk dzīvē diena, kad viņš satiek to cilvēku, kurš ir tik ļoti, ļoti otra ābola puse, ka pirmajā mirklī pat šķiet, ka kopā vismaz viena dzīve nodzīvota un grūti noticēt, ka pat neesat pazīstami.. Tad tu saproti, ka esat uz absolūti viena viļņa - identiskas domas, sajūtas, saprašanās no pusvārda un pat bez vārdiem, smiekli līdz stāvoklim, kad sāk sāpēt iekšējie orgāni. Baudi otra sabiedrību, un ir tik viegli, ka šķiet - lido, un vienlaicīgi skaudri apzinies, ka tas ir tikai garām ejot, ka viss, kas ir dots, tas ir šis vienīgais vakars... Aizmigt apskāvienos, saprotot, ka tā ir pati lielākā laime, nevis iekāre un atdošanās, bet sajust otra silto ķermeni pieglaužamies, apskaujam, sajust viņa zodu uz sava pleca un silto vaigu pie sava...caur šo tuvumu sajust bez vārdiem viņa sajūtas, kas ir tik līdzīgas savējām, un skaudri apzināties, ka pirmo un pēdējo reizi.

Es līdzīgu sajūtu atceros no bērnības, kad brīvdienas pavadīju ciemos un iepazinos ar savu vienaudzi meiteni. Man nekad nebija bijusi īsta draudzene, pēc kopā pavadītām brīvdienām, zoo apciemošanas un citām bērnu izklaidēm, mums bija jādodas katrai uz savām mājām. Mēs tik ļoti raudājām, it kā vienu veselu uz pusēm dalītu.Kas pats interesantākais, tieši šajā liktenīgajā dienā, kad mana sirds sašķīda tūkstošiem mazos gabaliņos, es satiku šīs meitenes mammu un atcerējos, cik briesmīgi jutos toreiz bērnībā. Jāsaka, ka tagad nejūtos labāk, sajūta it kā būtu zaudējusi tuvu draugu un mīļoto vienā personā. Mīlestība no pirmā acu skatiena vai es pēkšņi satiku sevi?

sveši...tuvi...sveši...

Ir mazliet skumji, ka tad, kad attiecības ir sevi pierādījušas kā dzīvot nespējīgas un liekas, cilvēki neprot vairs komunicēt. Līdz tam viens otra dzīvē ir ieņēmuši kaut kādu vietu, viens varbūt vairāk nozīmīgu kā otrs, bet tomēr kopā pavadīts laiks, bet tad pēkšņi viņi kļūst viens otram sveši. Dīvaini... Kad cilvēku ceļi šķiras ne īpaši draudzīgā gaisotnē, tad tas ir saprotams, bet, ja viss ir vairāk vai mazāk miris dabīgā nāvē, un viens no viņiem ir izbeidzis šo agoniju, tad taču nekādam rūgtumam nebūtu jābūt, gluži otrādi - atvieglojumam, īpaši, ja mocības izbeidz tas, kurš no šim agonējošajām attiecībām visvairāk cietis. Tomēr dzīvē viss izrādās nedaudz citādāk, cilvēkiem ir ego un vēl visādi niķi, kas viņiem liedz paskatīties uz notiekošo ar skaidru prātu, parādās aizvainojums, kam seko nesaprotama uzvedība. Varbūt realitāte ir tāda, ka "šķirties kā draugiem" ir absolūts mīts? Vai varbūt cilvēkiem ir jāiemācās vairāk runāt par to, ko jūt...