Būt vai nebūt

Mēs tik bieži domājam, ka kaut ko gribam, bet patiesībā mēs tikai iedomājamies, ka tieši to vēlamies, jo mums tā nav, bet līdzko esam to ieguvuši, saprotam, ka nemaz to negribam, ka neesam tam radīti, ka neesam tam gatavi un atrodam 100 citu iemeslu, lai tiktu no tā atkal vaļā...

Es te par attiecībām.... Kamēr tās ir tikai draiskošanās līmenī, tik ļoti gribas ko nopietnu...pastāvīgu.. ģimenisku... Bet tad, kad to iegūsti, tad saproti, ka tas nav tikai šī fantastiskā kopības sajūta, ka tas ir pienākumi, rūpes par otru cilvēku, un tad saproti, ka neesi tam gatavs...vai vēl trakāk - neesi tam radīts. Vai arī patiesība būtu tā, ka tas nav īstais cilvēks?

Ka tā nav mīlestība? Ja tā būtu, vai tad ar prieku savā atvaļinājuma laikā neceltos 7:00 no rīta, lai mīļotajam pagatavotu brokastis? Vai ar prieku visu brīvo dienu nemazgātu un negludinātu veļu, lai mīļotajam nākošajā dienā ir tīras un 'svaigas' drēbītes? Vai varbūt attiecības ir, kas vairāk nekā netīru trauku kaudze,stāvēšana pie plīts un rūpes par viņa apakšbiksēm... Varbūt tas, kas šķiet ideāls vīrietim, nebūt nav ideāls sievietei? Un vai vīrietis kādreiz par to iedomājas?

Mēs esam to pelnījuši

Par iemeslu tam, ka vēl joprojām esmu sasodīta romantiķe, šķiet, ir tas, ka beernībā pārāk agri un daudz lasīju pieaugušo grāmatas. Un tad pusaudžu gados es sapņoju, ka arī man reiz būs tāda skaistā mīlestība un viss pārējais. Pieaugot nākas saprast, ka ne vienmēr viss notiek kā romānos vai kino, nākas samierināties ar to, kas ir, taču sasniedzot kaut kādu zināmu vecumu, cilvēks atgriežas pie saviem sapņiem. Un es ticu, ka mēs esam to pelnījuši...