ceturtdiena, 2013. gada 10. janvāris

Sevis neizmainīšana sīkumos

Šodien izlasīju vienu rakstu par apvainošanos, ziloņa izpūšanu no mušas, piedošanu, aizmiršanu un sevis treniņiem, lai tas vispār izdotos. Tas mani uzvedināja uz domām un atmiņām par sevi pašu, un lika izdarīt kaut kādus secinājumus.

Savulaik man bija tendence ilgi turēt sevī kaut kādu aizvainojumu, pat, ja ārēji es to neizrādīju, tas manī dzīvoja. Komplektā ar to visu nāca "cepšanās" par sīkumiem, kuri tad, protams, nešķita sīkumi, kaudzēm pārdzīvojumu par tik dumjām lietām, ka tagad nesaprotu, kā es varēju šādās lietās tērēt savu laiku. Es nekad neko nespēju aizmirst, tas man vilkās līdzi kā smaga nasta, un, lai arī apzinājos, ka tas mani reāli sagrauj, es nespēju sevi mainīt. Sāku lasīt dažādu literatūru, lai mainītu kaut kādu skatījumu uz dzīvi un lietām, lai kaut kā sevī apslāpētu augošo niknumu, kurš ar katru aizvainojumu, kā tāds putekļu kamols, vēlās aizvien lielāks un lielāks. Nekas nelīdzēja. Lai kādus treniņus es izmēģināju, viss palika pa vecam, bet tad sākās pārmaiņas, dzīve sāka šaustīt ar tādām lietām un notikumiem, kurus es vairs nespēju ietekmēt, atlika vai nu sabrukt, vai tomēr saņemties un dzīvot tālāk. Es izvēlējos otro. Tas liek izdarīt secinājumu, ka, kamēr patiešām nav noticis, kas tāds, par ko ir vērts satraukties, un masveidā, tikmēr ir ļoti grūti mainīt savu dzīves un lietu uztveri. No vienas puses, ir daudz sliktā, bet ir arī tā mākonīša zelta maliņa - es esmu iemācījusies sevi savākt, nesatraukties, nepārdzīvot un neraudāt par lietām, kuras mainīt nav manos spēkos, jo man vienkārši ir žēl sava laika kam tādam, un, kad man pirms kāda laika kāds draugs teica - cilvēks uztraucas un pārdzīvo tik daudz, cik pats sev ļauj, es to sapratu, ai kā sapratu! Agrāk es būtu teikusi - pupu mizas, tas nav iespējams utt, bet tagad es to tik ļoti labi saprotu, jo es protu sevi kontrolēt. Tai pat laikā es ļoti labi saprotu arī tos cilvēkus, kuri tam nepiekristu, un zinu, ka nav vērts dot padomus, jo nav vienas receptes, pie katra tas viss atnāk citādāk, ja atnāk...

Gribētos novēlēt tiem, kuriem tas vēl nav izdevies, lai viņiem apziņa par to, kas patiešām šajā dzīvē ir svarīgs, atnāktu mazāk sāpīgā veidā, jo mēs tik ļoti bieži sevi iztērējam sīkumiem, ka dzīve paskrien garām nemanot... Mēs nepamanām sniegpārslu un apsnigušo koku burvību, pavasara pirmo svaigumu, vasaras siltās naktis un rudens košās nokrāsas. Lai jums tas viss nepaiet secen! :)

pirmdiena, 2012. gada 10. decembris

Kaut kā tā...

Daudzi saka, ka attiecības ir darbs diviem, ka tāds ir kā ziedu dārzs, kas nepārtraukti ir jākopj utt. Kas attiecas uz daļu "diviem", piekrītu, attiecībās savu pienesumu ir jāveic abām pusēm, tās nevar pastāvēt uz viena cilvēka centību un jūtām, bet, kas attiecas uz "darbs", tam es negribētu piekrist. Ir skumji, ja attiecības ir darbs, manuprāt, tām ir jābūt kā hobijam. Visam ir jānotiek viegli, bez piespiešanās. Sniegt otram savu mīlestību, uzmanību un rūpes - tam ir jānotiek organiski, nevis caur negribu. Tam kopjamajam ziedu dārzam ir jābūt tādam, kurā abi jūtas labi, kurā abi grib iestādīt kādu jaunu košumkrūmu vai gluži otrādi - kādu noderīgu un praktisku augu. Darbs sākas tikai tad, kad iestājas apnikums, bet vai ar darbu var to aizdzīt? Šaubos.

otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Par 50 santīmiem uz elli?

Jau krietnu laiku nākas pārvietoties ar sabiedrisko transportu, jo darbs pārcēlies no centra uz čuhņu. Tad nu šajā krietnajā laikā esmu tā kārtīgi pavērojusi RS trolejbusu vadītājus. Savas drošības labad, labos laika apstākļos izvēlos iet ar kājām, veselīga pastaiga un mazākas iespējas izraut sev rokas vai kājas no vietām. Tad nu par maniem novērojumiem un secinājumiem...

Pirmais novērojums - papētot trolejbusu vadītāju strauji pieaugušo vidējo vecumu, secinu, ka situācija valstī tiešām ir traģiska un normālos darba gados esošais darba spēks no valsts ir izbraucis, citādi diez vai tik daudz gandrīz pensijas vecuma (reizēm pat pensijas vecuma) vadītāju būtu pie sabiedriskā transporta stūres.

Otrs mans novērojums un pirmā versija, kas attaisno ikgadējo biļešu cenu kāpumu, bet drošības samazināšanos - vadītāji savas tiesības ir vinnējuši loterijā jebšu RS tās viņiem uzdāvinājis Ziemassvētkos. Šī paša novērojuma otra versija - vadītāji ēd kaut kādas aizliegtas sēnes un iedomājas, ka pārvadā kartupeļu maisus.

Trešais mans novērojums jeb drīzāk pieņēmums - trolejbusu vadītāji ir dziļi nelaimīgi cilvēki, kuriem personiskajā dzīvē galīgi neiet, darbs riebjas, tāpēc viņi izklaidējas, uzņemot ātrumu starp luksoforiem, bet pie tiem strauji bremzējot. Pieļauju, ka ir visai uzjautrinoši vērot, kā cilvēki mēģina noturēties kājās, kad pats stabili sēdi :D


trešdiena, 2012. gada 21. novembris

Pārdomas pēc Staro Rīga 2012


Uzdūros internetā uz balsošanu par Staro Rīga 2012 objektiem. Secināju - mana gaume ir absolūti šķība un greiza attiecībā pret vairuma balsotāju gaumi. Ja es fanoju par operas fasādi, pīlītēm Vērmanī, Laimas torņa ideju, kas cilvēkiem lika smaidīt, acīm Trokšņu ielā, kuras knipsējot bez zipspuldzes, attēlos izskatījās kā 3D acis, un dažiem mazajiem objektiem, tad vairumam tomēr paticis Lattelecom tilts, Vanšu tilts, bibliotēkas dejotāji un citas lietas, kas man šķiet nesaprotamas. Nu labi, atzīšos, Lattelecom tiltā tomēr kaut kas bija - daudz gaismiņu, ziemsvēcīgi utt, skaidrs, ka cilvēkiem tas patīk, bet dejotāji uz bibliotēkas sienas?!? Es vēl saprastu, ja balsotu par dejotājiem uz Okupācijas muzeja mītnes Raiņa bulvārī, kas vismaz garastāvokli uzlaboja. Un Vanšu titls?! Tad jau daiļāki izskatījās ar lampiņām izrotātie krūmi pie Kaļķu vārtiem (kas gan nebija starošanas objekts) vai lampas apēdušais Steiku haosa bullis. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, tomēr žēl, ka daudzi objekti, kuros bija ielikta brīnišķīga ideja, netika novērtēti, bet balsots tiek par Gondolām un citiem man neizprotamiem darbiem, tai skaitā arī lidojošo šķīvīti. Var jau būt, ka es daudzos darbos esmu saskatījusi ideju, kuras tur nav, un neesmu spējusi atrast to nepārspējamo ideju darbos, par kuriem tiek balsots, tomēr man daži no līderiem joprojām šķiet nepievilcīgi un pēdējās vietās palikušie nepelnīti atstāti novārtā. Ieteikumi nākamo gadu dalībniekiem, lai uzvara būtu nodrošināta, savienot kopā pēc iespējas vairāk lampiņu, panākt, lai tās mirgo, skrien utt, vai arī apgaismot pēc iespējas lielāku laukumu, tad uzvara būs garantēta, jo tas ir tas, kas, acīmredzot, cilvēkiem patīk visvairāk.



otrdiena, 2012. gada 13. novembris

...bez vārdiem...

Katram (pat tādam rūdītam ciniķim kā man) pienāk dzīvē diena, kad viņš satiek to cilvēku, kurš ir tik ļoti, ļoti otra ābola puse, ka pirmajā mirklī pat šķiet, ka kopā vismaz viena dzīve nodzīvota un grūti noticēt, ka pat neesat pazīstami.. Tad tu saproti, ka esat uz absolūti viena viļņa - identiskas domas, sajūtas, saprašanās no pusvārda un pat bez vārdiem, smiekli līdz stāvoklim, kad sāk sāpēt iekšējie orgāni. Baudi otra sabiedrību, un ir tik viegli, ka šķiet - lido, un vienlaicīgi skaudri apzinies, ka tas ir tikai garām ejot, ka viss, kas ir dots, tas ir šis vienīgais vakars... Aizmigt apskāvienos, saprotot, ka tā ir pati lielākā laime, nevis iekāre un atdošanās, bet sajust otra silto ķermeni pieglaužamies, apskaujam, sajust viņa zodu uz sava pleca un silto vaigu pie sava...caur šo tuvumu sajust bez vārdiem viņa sajūtas, kas ir tik līdzīgas savējām, un skaudri apzināties, ka pirmo un pēdējo reizi.

Es līdzīgu sajūtu atceros no bērnības, kad brīvdienas pavadīju ciemos un iepazinos ar savu vienaudzi meiteni. Man nekad nebija bijusi īsta draudzene, pēc kopā pavadītām brīvdienām, zoo apciemošanas un citām bērnu izklaidēm, mums bija jādodas katrai uz savām mājām. Mēs tik ļoti raudājām, it kā vienu veselu uz pusēm dalītu.Kas pats interesantākais, tieši šajā liktenīgajā dienā, kad mana sirds sašķīda tūkstošiem mazos gabaliņos, es satiku šīs meitenes mammu un atcerējos, cik briesmīgi jutos toreiz bērnībā. Jāsaka, ka tagad nejūtos labāk, sajūta it kā būtu zaudējusi tuvu draugu un mīļoto vienā personā. Mīlestība no pirmā acu skatiena vai es pēkšņi satiku sevi?